Godātais priekšsēdētāja kungs!

Dramatiskā situācija, kāda ir izveidojusies mūsu valstī armēņu agresijas, kas vērsta uz suverēnās Azerbaidžānas valsts teritoriālo sadalīšanu, turpināšanās un eskalācijas rezultātā, spiež mani vērsties pie Jums ar doto vēstuli.

Pieturoties starptautisko tiesību principiem un normām, Azerbaidžāna ir devusi piekrišanu OSCE starpniecībai asiņainā konflikta, kuru uzspiedusi Armēnijas Republika, mierizlīgumā, vadoties pēc starptautiskās drošības un sadarbības idejas un balstoties uz šīs starptautiskās organizācijas locekļu pienākumiem. Ilgstoša un grūta regulācijas procesa gaitā Azerbaidžānas valdība, tiecoties rast mierizlīgumu konflikta atrisināšanā un izrādot maksimālu elastību un konstruktīvismu, saspringti ir meklējusi ceļus, kā pārtraukt asinsizliešanu un radīt stabilus pamatus pārrunām. Tomēr Armēnijas pieļautie, savu saistību pret pasaules sabiedrību un Azerbaidžānu, rupjie pārkāpumi grauj mūsu centienus panākt mieru.

Kopš dienas, kad OSCE Ministru Padome pieņēma lēmumu par Minskas konferenci, ir pagājis jau vairāk kā gads, tomēr šobrīd šī ideja ir vēl tālāka no realitātes. Ja pirms gada mēs runājām par nepieciešamību atbrīvot Šušu un Lačinu kā vienīgo iespējamo ceļu sakārtot situāciju atbilstoši tai, kāda pastāvēja uz brīdi, kad Ministru Padome pieņēma lēmumu, un tādējādi izejot uz Minskas konferenci, tad šobrīd Armēņu agresors ir pārņēmis vairāk kā 17 procentus no Azerbaidžānas teritorijas. Okupēta ir visa Karabaha kalnu daļa, Lačinskas (dienvidu daļa 1992.gada maijā, bet ziemeļu - 1993.gada aprīlī) un Kelbadžarskas rajons, Nahičevānas autonomās republikas, Azerbaidžānas Hazahskas, Fizulinskas, Zingilanskas un Agamskas rajonu ciemi. Pavisam ir okupētas 503 apdzīvotas vietas, kopējais bēgļu un pārceļotāju skaits sastāda 567 tūkstoši cilvēku.

Uzsākot politisko agresiju, kas izpaudās kā nodevīga lēmuma pieņemšanu par Kalnu Karabaha pievienošanu savai teritorijai, un pēc tam pārejot uz emisāru un teroristu iesūtīšanu un ieroču piegādēm, šobrīd Armēnija ir izvērsusi plaša mēroga kara darbības Azerbaidžānas zemē, ignorējot OSCE un ANO pavēles, tai skaitā arī Drošības Padomes 822. rezolūciju, kurā viennozīmīgi tika pieprasīts izvest okupējošos spēkus no Azerbaidžānas. OSCE pūles, kas virzītas uz rezolūcijas realizāciju, tika bloķētas ar pilnīgu armēņu puses atteikšanos no starpnieka likumīgo prasību izpildes un, vēl vairāk, ar nepieņemamu nosacījumu izvirzīšanu. Šo Armēnijas Republikas darbību rezultātā Mario Rafaelli pēdējā vizīte šajā reģionā tāpat kā iepriekšējās nedeva nekādu pamatu cerībām, ka tuvākajā laikā varētu tikt realizēta ANO Drošības Padomes rezolūcija un uz ilgu laiku tiktu pārtraukta asinsizliešana.

Jebkuras armēņu puses atsauces par to, ka armēņu bruņoto spēku vienības, kas darbojas Kalnu Karabahā, nav pakļautas Armēnijas Republikai ir absolūti bez pamata. Visas smagās bruņotās tehnikas, munīcijas, dzīvā spēka piegādes, kā arī tiešu kara darbību vadību realizē Armēnijas Republika ar anektētā Lačinskas rajona starpniecību.

Izmantojot radušos pauzi, Armēnija pēc Rafaelli misijas aizbraukšanas uzsāka jaunu masveida uzbrukumu, kura gaitā tās bruņotie spēki iekaroja Agdamas pilsētu. Šis nodevīgais akts ir radījis graujošu triecienu tā arī neīstenotajam miera procesam. Iepriekš Azerbaidžānas Republikas valdība brīdināja Drošības Padomi par to, ka procesa ievilkšana rada bīstamu situāciju, kas draud izvērsties lielā katastrofā.

Pašreizējie apstākļi rada nepieciešamību pēc Drošības Padomes iejaukšanās, balstoties uz pilnvarām, kuras tai piešķirtas saskaņā ar ANO Statūtiem.

Ir jāveic tūlītēji pasākumi, kas virzīti uz agresora atbruņošanu, asinsizliešanas pārtraukšanu un okupēto Azerbaidžānas teritoriju atbrīvošanu.

Balstoties uz izklāstīto, lūdzu nekavējoties sasaukt Drošības Padomi.

Tulkots no laikraksta "Bakinskij rabočij", 1993.gada 29. jūlijs.