Godātais priekšsēdētāja kungs!

Godātie valstu vadītāji!

Dāmas un kungi!

Gribu no visas sirds izteikt atzinību Ungārijas Republikas prezidentam Arpada Genca kungam, Ungārijas valdībai par izrādīto viesmīlību, lieliskajiem apstākļiem, kas radīti mūsu darbam Budapeštā.

Azerbaidžānas tauta piešķir lielu nozīmi Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas sanāksmei, tā daudz gaida no šīs tikšanās. OSCE noslēdzošā akta parakstīšana 1975.gadā Helsinkos ilgtermiņā pozitīvi ietekmēja pasaules miera procesu gaitu, kļuva par vienu no kardiālo pārmaiņu vēstnešiem, kuras ir notikušas pasaulē pēdējo gadu laikā. Ir mainījusies pasaules politiskā karte, ir parādījušās jaunas suverēnas valstis - OSCE locekļi, starp kuriem ir arī mana valsts - neatkarīgā Azerbaidžāna.

Mūsdienu apstākļos OSCE loma un nozīme arvien pieaug. Jaunajā Eiropā, Eiropā bez robežlīnijām un ietekmes sfērām ir vajadzīga pilnveidota OSCE. Pastāv akūta nepieciešamība aktivizēt OSCE darbību, pārvēršot to efektīvā instrumentā, kas būtu spējīgs sniegt reālu atbalstu demokratizācijas procesiem un cilvēktiesību aizsardzībai, izlēmīgi novērst agresīvās darbības un plānus, kas spējīgi radīt būtisku kaitējumu jauno, pagaidām vēl nepietiekami stipro valstu brīvībai un neatkarībai. OSCE ir jāpalīdz stabilitātes atjaunošanai mūsu kontinenta karstajos punktos, jākļūst par vienu no Eiropas drošības jaunās arhitektūras balstiem pēc "aukstā kara" beigām.

Azerbaidžānas Republika pēc savas neatkarības pasludināšanas stingri virzās pa demokrātiskas valsts ceļu ar tirgus ekonomiku, ar daudzpartiju sistēmu, ar likumiem, kas nodrošina cilvēka tiesības un personas brīvību, veidošanas ceļu. Neraugoties uz objektīvām šī pārejas perioda grūtībām, uz mums uzspiesto sešus gadus ilgo karu, mēs jau esam nogājuši ievērojamu daļu no šī ceļa un esam pārliecināti, ka sasniegsim izvirzītos mērķus.

Azerbaidžāna pievienojās NATO programmai "Partnerība miera vārdā", stingri seko starptautisko tiesisko saistību izpildei atbruņošanās un bruņojuma kontroles jomā, tai skaitā pēc līguma par parastajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā.

Tāpat mēs visu darām, lai paātrinātu ekonomiskās integrācijas procesu pasaules sabiedrībā, iekļaujoties tajā kā līdztiesīgs partneris, attīstām ciešu sadarbību gan ar kaimiņvalstīm, gan arī ar visām pasaules valstīm.

Tam par spilgtu piemēru kalpo šī gada 20.septembrī parakstītais līgums ar virkni pasaules lielo kompāniju par kopīgu naftas iegulu ekspluatāciju Kaspijas jūras Azerbaidžānas sektorā. Gribu īpaši uzsvērt, ka šī milzīgā investīciju projekta daļu, tās dalībniekus pārstāv valstis, kas ietilpst OSCE - ASV, Krievija, Anglija, Turcija un Norvēģija. Es ceru, ka šī vienošanās veicinās to valstu un tautu tuvināšanos, kas piedalās šajā konsorcijā, bet kopumā - stabilitātes un sadarbības nostiprināšanu Eiropā.

Cienījamās dāmas un kungi!

Sanāksmes dalībniekiem ir zināms, ka pirms sešiem gadiem pret mūsu Republiku tika īstenota agresija ar mērķi atsavināt tās daļu - Kalnu Karabahu. Armēnijas Republika, armēņu separātisti Kalnu Karabahā izvērsa aktīvu kara darbību pret mūsu valsts teritoriālo nedalāmību. Pēc Azerbaidžānas pilsētas Šumi un Lačinskas rajona ieņemšanas pēc būtības notiek Kalnu Karabahas aneksija. Desmitiem Kalnu Karabahas apdzīvoto vietu, kurās dzīvo vairāk kā 50 tūkstoši azerbaidžāņu, tika sagrautas un nodedzinātas. Izmantojot Kalnu Karabahas placdarmu, armēņu bruņotie spēki okupēja sešus citus Azerbaidžānas rajonus - Kalnadžaras, Agdama, Fizilinas, Džebrailas, Zangilanas un Gunadlinas, kas atrodas ārpus Kalnu Karabahas robežām un četras reizes pārsniedz tās platību.

Agresijas rezultātā ir okupēti vairāk kā divdesmit procenti Azerbaidžānas teritorijas. Ir gājuši bojā 20 tūkstoši manu tautiešu, ap 100 tūkstošiem ir ievainoti un guvuši dažādas traumas, 6 tūkstoši ir nonākuši gūstā, vairāk kā miljons azerbaidžāņu - ap 15 procentiem Republikas iedzīvotāju - ir izdzīti no savām dzimtajām vietām un tagad dzīvo telšu pilsētiņās, izjūt paša nepieciešamā trūkumu. Okupētajās Azerbaidžānas teritorijās ir sagrautas 700 pilsētas un ciemu, nodedzinātas un izlaupītas visas mājas, skolas, slimnīcas, iznīcināti seni kultūras pieminekļi.

Azerbaidžānas tauta ar lielām cerībām uztvēra OSCE lēmumu, kurš tika pieņemts 1992.gada pavasarī par Minskas grupas izveidi konflikta regulēšanai, kuras sastāvā līdzās konflikta dalībniekiem Armēniju un Azerbaidžānu ietilpst arī deviņas autoritāras pasaules valstis. Mēs ar lielu pateicību uztveram šīs grupas darbību, kas pagājušajā periodā ir veikusi ievērojamu darbu.

Uzskatu par nepieciešamu norādīt arī uz Krievijas Federācijas starpniecisko darbību, kuras spēkiem ar OSCE atbalstu nu jau ap septiņiem mēnešiem ir pārtraukta aktīva karadarbība un vairs netiek izlietas asinis. Tomēr uguns pārtraukšana vēl nenozīmē mieru. Bez politiskas vienošanās parakstīšanas, kurā tiktu ņemtas vērā pušu intereses un starptautiskās tiesiskās normas, nevar pastāvēt stabils un godīgs miers. Izmantojot uguns pārtraukšanu, mēs intensīvi tiecamies panākt vienošanos un šī dokumenta pieņemšanu.

Varu droši apgalvot, ka Azerbaidžānas Republika šajā procesā ieņem miermīlīgu un reālu pozīciju. Neraugoties uz agresijas smagajām sekām, mēs piedāvājam armēņu pusei mieru pēc taisnības un humānisma principiem, pēc OSCE principiem, pēc ANO Drošības Padomes rezolūcijas. Esam gatavi dot drošības garantijas Kalnu Karabahas armēņu iedzīvotājiem, piekrītam, ka konflikta zonā tiks izvietoti OSCE miera uzturēšanas spēki. Esam gatavi arī pārspriest Kalnu Karabahas statusu Azerbaidžānas Republikas sastāvā armēņu nacionālās minoritātes tiesību realizācijai un nodrošināt normālu transporta komunikāciju funkcionēšanu starp Azerbaidžānas Kalnu Karabahas reģionu un Armēnijas Republiku. Tomēr ir normas un principi, no kuriem mēs neatkāpsimies - tā ir robežu nemainība, Azerbaidžānas teritoriālā vienotība un armēņu bruņoto spēku izvešana no visām okupētajām teritorijām, bēgļu atgriešanās dzimtajās mājās.

Šobrīd tieši agresora nevēlēšanās pildīt ANO Drošības Padomes rezolūciju un piekrist pakāpeniskai savu bruņoto spēku izvešanai no visām okupētajām Azerbaidžānas teritorijām grauj sasniegto politisko vienošanos.

Tāpat daudz ir atkarīgs no pretrunu starp Minskas grupas locekļiem novēršanas un viņu spēku apvienošanas miera un stabilitātes iedibināšanai starp Azerbaidžānu un Armēniju.

Mēs sveicam OSCE priekšsēdētāja pūles starptautisko miera uzturēšanas spēku organizācijā, kas paredzēti armēņu - azerbaidžāņu konflikta noregulēšanai. Es pateicos visām valstīm, kuras atsaucās priekšsēdētāja aicinājumam, un aicinu visus sniegt viņam atbalstu šajā cēlajā akcijā.

Esmu ārkārtīgi pārsteigts par Armēnijas Republikas prezidenta Levona Ter Petrosjana kunga paziņojumu sakarā ar tilta uzspridzināšanu pār Hramas upi, kas saistīja Armēniju ar Gruziju. Es kategoriski noliedzu apvainojumus par Azerbaidžānas Republikas piedalīšanos šajos notikumos un uzskatu šo paziņojumu par pilnīgi tukšu un bez jebkāda pamatojuma. Īpašu satraukumu izraisa tikpat sadomātā šī notikuma, kas īstenots trešās valsts teritorijā simtiem kilometru no karadarbības zonas, klasificēšana par uguns pārtraukšanas režīma rupju pārkāpumu no Azerbaidžānas puses.

Rodas iespaids, ka šis gadījums, kurš nekādi nav saistīts ar Azerbaidžānu, ir speciāli izmantots apstākļu saasināšanai un spiedzes kairināšanai. Šai sakarā es gribu atturēt Levonu Ter Petrosjana kungu no jebkādām nepārdomātām darbībām, kas var graut paredzamo miera procesu, tos labvēlīgos apstākļus, kādi pastāv šeit, Budapeštā, mūsu samitā. No savas puses es atkal izsaku mūsu valsts uzticību panāktajai uguns pārtraukšanai un mūsu gatavību pielikt visas pūles, lai mierīgā ceļā noregulētu armēņu - azerbaidžāņu konfliktu. Es aicinu Levonu Ter Petrosjanu aktīvi sadarboties miera meklējumos.

Budapeštas tikšanās laikā tiek sniegta unikāla iespēja, lai gūtu panākumus konflikta noregulēšanā. Es vēršos pie godājamiem valstu - OSCE locekļu vadītājiem ar lūgumu aktīvi piedalīties šajā lietā, palīdzēt nodzēst sešus gadus ilgā kara uguni, kas nes manai tautai, miljoniem cilvēku sāpes un ciešanas, tādējādi veicinot Eiropas Drošības un sadarbības padomes Vienošanās noslēdzošā akta, kura apakšā mēs visi svinīgi parakstījāmies, fundamentālo principu īstenošanu dzīvē.

Pateicos par uzmanību.

Tulkojums no laikraksta "Bakinskij rabočij", 1994.gada 10.decembrī