Gandrīz sešus gadus ilgstošā Armēnijas Republikas agresija pret Azerbaidžānu  ir nesusi neizmērojamas ciešanas azerbaidžāņu tautai.

Pēc PSRS sabrukuma, kad gan Azerbaidžāna, gan Armēnija ieguva neatkarību, konflikts pārvērtās starpvalstu militārajā konfliktā.

Armēnijas Republikas bruņotie spēki okupēja apmēram 14,0 tūkst. kvadrātkilometru Azerbaidžānas teritorijas, no tiem vairāk kā 9,0 tūkst. kvadrātkilometru – ārpus Kalnu Karabahas reģiona. Pie kam, nepieciešams atzīmēt, ka armēņu bruņotie formējumi pārņēmuši pilnīgā kontrolē Kalnu Karabahas teritoriju, plānveidīgi paplašina savas agresīvās darbības, okupējot aiz tās robežām Azerbaidžānas Republikas Lačinskas, Keļbadžarskas, Agdamas, Fizuļinas, Džebrailas, Gubadlinskas, Zangilanas rajonus un daļu no Gazahskas rajona. Militārās operācijas pavada masveida miermīlīgo iedzīvotāju iznīcināšana, etniskā tīrīšana un grautiņi okupētajās teritorijās.   

Šajā agresijas periodā, kas tiek īstenots pret Azerbaidžānu, nogalināti vairāk kā 18 tūkstoši cilvēku, ap 50 tūkstoši ievainotu vai kļuvuši par invalīdiem, 4 tūkstoši nonākuši gūstā vai saņemti par ķīlniekiem, apmēram 1 miljons azerbaidžāņu zaudējuši dzimtās mājas, agresijas gaitā sadedzinātas, izlaupītas un sagrauts vairāk kā 100 tūkstoši dzīvojamo māju, vairāk kā 1 tūkstotis ekonomisko objektu, vairāk kā 600 skolu un medicīnisko iestāžu; no okupētajām teritorijām uz Armēniju tiek izvests privātais un valsts īpašums, materiālās vērtības simtu miljonu dolāru vērtībā. Tas viss radījis Azerbaidžānā kritisku situāciju.

Ar lielu nožēlu nākas konstatēt, ka pēc tam, kad Azerbaidžānas Republika 1993.gada septembrī kļuva par pilntiesīgu Neatkarīgo Valstu Sadraudzības locekli un pievienojās Kolektīvās drošības līgumam, Armēnijas Republika ne tikai nepārtrauca savu agresiju, bet tieši otrādi, militāro darbību eskalācija ieguva vēl plašākus apmērus. Neskatoties uz panākto vienošanos par karadarbības pārtraukšanu, bez iepriekš okupētajiem Lačinskas, Keļbadžarskas, Agdamas, Fizuļinas un daļas no Gazahskas rajoniem, šā gada oktobra – novembra mēnešos Armēnijas Republikas bruņotie spēki okupēja vēl Azerbaidžānas Republikas Fizuļinas, Džebrailas, Gubadlinskas un Zangilanas rajonus. Tādā veidā agresors nonāca pie Azerbaidžānas Republikas Valsts robežas ar Irānas Islāma Republiku, radot bīstamu spriedzes perēkli uz NVS ārējām robežām., draudot piešķirt konfliktam internacionālu raksturu.

1993.gada oktobra mēneša rajonu okupāciju, kuros dzīvoja vairāk kā 300 tūkstoši cilvēku, ļoti smagi uztvēra azerbaidžāņu tauta vēl arī tādēļ, ka tas notika jau pēc tam, kad Azerbaidžāna iestājās NVS un pievienojās Kolektīvās drošības līgumam. Tātad, Armēnijas Republika īsteno agresiju ne tikai attiecībā pret Azerbaidžānas Republiku, bet arī demonstrē pilnīgu principu neievērošanu, kas apvieno mūsu Sadraudzību.

Nav pieļaujams, ka Armēnijas Republika, NVS – dalībvalsts un Kolektīvās drošības līguma dalībnieks, īsteno agresiju pret citu valsti, tādu pašu pilntiesīgu Sadraudzības locekli - Azerbaidžānas Republiku.

Notikumi, kas norisinājušies pēdējās dienās, vēlreiz apstiprina Armēnijas agresīvos mērķus. Agresora bruņoto spēku centieni izlauzties Beilaganskas virzienā, Azerbaidžānas teritorijas iekšienē, kur visgarām ceļam atrodas izvietoti miermīlīgie iedzīvoji, pārvietoti no agrāk okupētiem rajoniem, tādā veidā radot vēl asiņainākus konflikta eskalācijas draudus. Par karadarbības intensitāti liecina tas fakts, ka ienaidnieks izmanto uzbrukuma mēģinājumiem desmitiem tanku, reaktīvo un smago artilēriju.

Armēnijas Republika, ignorējot ANO Drošības Padomes rezolūcijas, EDSO, Krievijas, Kazahstānas starpnieku centienus, cenšas piespiest mūs atzīt Kalnu Karabahas piederību armēņiem ar konflikta puses statusu, ar mērķi noslēpt savu īsteno lomu – valsts, kas īsteno tiešu agresiju. Īstenībā, mazliet vairāk kā 100 tūkstoši armēņu, kas dzīvo Kalnu Karabahas reģionā, kuriem nav nekādu ievērojamu resursu, kas nav spējīgi realizēt plaša mēroga karadarbību pret valsti ar 7 miljoniem iedzīvotāju un okupēt 20 procentus tās teritorijas. Tiek mēģināts noliegt 50 tūkstošu Azerbaidžānas Republikas Kalnu Karabahas reģiona azerbaidžāņu tiesības, kuri etniskās tīrīšanas rezultātā tika pilnībā padzīti no Šušinskas, Hodžalinas, Hodžavendskas, Gardutskas un Agderinas rajoniem.  

Diemžēl pēdējā laika pieredze parāda, ka neizlēmība, svārstīšanas un pavisam nepieļaujama balansēšana starp agresora un tā upura interesēm, ir ne tikai iecietīga attieksme pret agresoru, bet apdraud mieru visā Kaukāza reģionā un var izvērst konfliktu ārpus NVS robežām. Tas viss prasa no NVS valstīm, parakstījušām Kolektīvās drošības līgumu, nopietni izturēties pret Armēnijas agresijas pret Azerbaidžānu iemesliem un sekām. Pie kam nepieciešams ņemt vērā, ka notiekošais saistīts ne tikai ar mūsu reģionu, bet ar visu NVS teritoriju. 

Šajā nolūkā mēs piedāvājam ekspertu līmenī izstrādāt divpusējas un daudzpusējas vienošanās sistēmas, kas vērstas uz politiskās situācijas stabilizāciju visā NVS telpā, nodrošinot faktiski: 

- atzīt un cienīt katras no mūsu NVS dalībvalsts suverenitāti un teritoriālo nedalāmību. Kā pirmo posmu nepieciešams noslēgt reģionālās vienošanās par savstarpēju robežu atzīšanu, piemēram, Vidusāzijas, Aizkaukāza un tml.; 

- nacionālo mazākumtautību drošību un tiesības mūsu valstīs, kas radīs stingrus šķēršļus separātismam un kaujinieciski noskaņotam nacionālismam. 

Izsakot protestu pret šāda veida Armēnijas Republikas darbībām, vēršos pie valstu vadītājiem ar šo aicinājumu 

1. Dot politisku vērtējumu Armēnijas Republikas agresijai pret Azerbaidžānas Republiku.; 

2. Stingri pieprasīt Armēnijas Republikai pārtraukt karadarbību pret Azerbaidžānas Republiku; 

3. Nekavējoties izvest visus Armēnijas Republikas Bruņoto spēku formējumus no Azerbaidžānas Republikas teritorijas; 

4. Pieprasīt Armēnijas Republikai dot stingras politiskās garantijas neatjaunot karadarbību, bez kā nav iespējama droša bēgļu un pārvietoto personu atgriešanās; 

5. Izveidot speciālu komisiju no NVS dalībvalstu pārstāvjiem, lai noteiktu materiālo zaudējumu un novērtētu okupantu noziedzīgās darbības Azerbaidžānas teritorijā. 

Bez praktiskas doto priekšlikumu īstenošanas neiestāsies miers, netiks radīti priekšnoteikumi savstarpējai ekonomiskai sadarbībai, bez kuras nav iespējams ne progress, ne demokrātija, ne pat mūsu Sadraudzības pastāvēšana. 

Mēs veicām labojumus Kolektīvās drošības līguma tekstā, kas vērsti uz nekavējošas reaģēšanas mehānisma izveides uz doto un nākotnē iespējamām situācijām, kas rada draudus Sadraudzības drošībai. Mūsu visciešākā pārliecība ir tāda, ka Sadraudzības valstu drošība ir, ne tikai ārējo robežu drošība, bet arī miers un stabilitāte mūsu kopējās mājās.