Godātais priekšsēdētāja kungs!

Godātie kolēģi!

Dāmas un kungi!

Noslēdzas XX gadsimts. Šī simtgade paliks cilvēces atmiņā ar garīgi-intelektuālo progresu un divu pasaules karu asinsizliešanu, impērijas sabrukumu un desmitiem jaunu, suverēnu valstu rašanos, aukstā kara saspīlējumu un kolektīvām pūlēm miera un stabilitātes vārdā. Kāda būs pasaule nākošajā simtgadē?

Divu sistēmu opozīcijas aiziešanai vēsturē un prevalējošai demokrātijas ideju un brīvā tirgus izplatībai, jāveicina tādas pasaules izveide, kur tiks ievērotas visu valstu intereses un tiks noregulēta īstena partnerības vienlīdzība. Taču, starptautiskās situācijas attīstības analīze sniedz mums rūgtus secinājumus par sāncensības stereotipu dzīvīgumu. Mēs pārdzīvojam ļoti smagu periodu, kad viens kļūmīgs solis var uzspridzināt situāciju un novest pie traģiskas atgriešanās pagātnē. Mums priekšā ir ejams grūts ceļš lai izveidotu taisnīgu un drošu pasaules kārtību, un mums visiem nepieciešams tiekties uz šo mērķi.

Pasaules attīstības tagadējā posma galvenā tendence ir globalizācija. Mums visiem rūp šīs sarežģītās un neviennozīmīgās parādības perspektīvas. Globalizācijai jāveicina valstu pārvaldes sistēmas attīstības, nedalāmības un stabilitātes nodrošināšana, diskriminācijas pārvarēšana ekonomiskajās attiecībās, tautu labklājības celšanā. Starptautisko tiesību principu un normu augstākā vara, izmaiņu evolucionārais raksturs, daudz attīstītāko valstu partnerība un sadarbība ar mazāk attīstītākajām valstīm, savstarpējā uzticība un nacionālo atšķirību atzīšana pieturoties pie vispārcilvēciskajām vērtībām, jābūt šī procesa noteicošajiem vektoriem. Demokrātiskās attīstības spēks - daudzveidībā.

Azerbaidžāna sniedz savu ieguldījumu globalizācijas pozitīvajā attīstībā. Izmantojot savu ģeogrāfisko izvietojumu, resursus un potenciālu, ar stratēģiski nozīmīgu vietu pasaules mērogā, mana valsts efektīvi realizē tilta lomu starp Austrumiem un Rietumiem, kura pirmsākums ir bagātajā vēsturiskajā pagātnē un, kas ir orientēts uz nākotni. Mēs pieliekam milzīgus spēkus, lai atjaunotu Lielo Zīda ceļu, transporta koridora Eiropa-Kaukāzs-Āzija radīšanā, Kaspijas baseina ogļūdeņraža resursu izstrādi un transportēšanu uz pasaules tirgiem.

Šiem projektiem ir izšķirošā nozīme vairāku pasaules reģionu valstu brīvai un pilnvērtīgai attīstībai, tie dod impulsu transnacionālai sadarbībai un tiem ir noteicošā ietekme uz globālās situācijas attīstību.

Taču ārējie draudi un iekšējās problēmas, spiediens un iesaistīšana cīņā par ietekmes sfērām, nedod iespējas jaunajām nenobriedušajām valstīm brīvi īstenot kursu, atbilstošu savu tautu interesēm un vēlmēm, nostiprināt un attīstīt savu valstiskumu un mierīgu augšupeju. No pirmās savas pastāvēšanas dienas tās bija spiestas iesaistīties sīvā cīņā par savu neatkarību, suverenitāti un teritoriālo neatkarību.

Valstis, kuras cietušas no agresijas aktiem, teritoriju sagrābšanas un etniskās tīrīšanas, agresīva separātisma un terorisma, ar pilnām tiesībām sagaida no Apvienoto Nāciju Organizācijas maksimāli efektīvu rīcību, lai izveidotu taisnīgu mieru un drošību, un aizstāvētu ANO hartas principus.

Dienvidkaukāzs kļuvis diemžēl, par reģionu, kur šīs problēmas, draudi un riski atraduši savu skaidrāko izpausmi. Par galveno situācijas destabilizējošo faktoru Dienvidkaukāzā kļuva Armēnijas agresija pret Azerbaidžānu, kas atnesa neskaitāmas nelaimes miljoniem cilvēku.

Agresijas gaitā armēņu bruņotie spēki okupēja 20 procentus Azerbaidžānas teritorijas, veica etnisko tīrīšanu un izdzina miljonu azerbaidžāņu no dzimtajām mājām. Sakarā ar to ANO Drošības Padome pieņēma četras rezolūcijas, kurās viennozīmīgi apstiprināja Azerbaidžānas Republikas suverenitāti, teritoriālo nedalāmību un robežu neaizskaramību, un pieprasīja bezierunu kārtībā nekavējoši izvest armēņu bruņotos spēkus no to okupētajām Azerbaidžānas teritorijām. Taču, no 1993.gada, līdz šai dienai Drošības Padomes lēmumi tā arī palikuši tikai uz papīra.

No 1992.gada ar armēņu-azerbaidžāņu konflikta noregulēšanas jautājumiem nodarbojas EDSK, taču tās darbība paliek bez rezultātiem. Turpinās Azerbaidžānas un Armēnijas prezidentu divpusējās sarunas, taču arī tās nedeva rezultātus. Mēs ievērojam pamieru jau vairāk kā sešus gadus, taču tas neatrisina problēmas. Es uzaicinu Apvienoto Nāciju Organizāciju pieņemt visus pienācīgos mērus lai izpildītu Drošības Padomes rezolūciju.

Mieru un drošību reģionā nepanākt bez armēņu-azerbaidžāņu konflikta un citu konfliktu noregulēšanas, bez ārējā spiediena faktoru novēršanas, tai skaitā ārzemju bruņoto spēku klātbūtnes.

Piešķirot Dienvidu Kaukāza reģionam politisko nedalāmību un neitrālo statusu, ļaus noregulēt Dienvidkaukāza valstu normālās savstarpējās attiecības un nodrošināt to harmonisku integrāciju pasaules ekonomiskajā sistēmā.

Es izsaku atzinību ANO sistēmas organizācijām un valstīm - donoriem par palīdzību, kas sniegta azerbaidžāņu bēgļiem un pārvietotajām personām, kas jau vairāk kā astoņus gadus atrodas nožēlojamā stāvoklī. Mums ir ārkārtīga nepieciešamība kritiski svarīgā humānās palīdzības saņemšanas turpināšanā un palielināšanā, pat līdz viņu atgriešanai savās dzīvesvietās.

Uz Apvienoto Nāciju Organizācijas gulstas milzīga atbildība par pasaules likteni, uz to arī mēs liekam savas cerības. Nopietnai un racionālai reformēšanai jāpaaugstina organizācijas efektivitāte, un it īpaši Drošības Padomes darbs.

Noslēgumā vēlos pasvītrot mūsu kolektīvo atbildību par mieru un drošību uz mūsu planētas un izteikt pārliecību, ka tūkstošgades Samita (Augstākā līmeņa Sanāksmes) rezultāti kļūs par drošu pamatu mūsu ceļā XXI gadsimtā.

Tulkojums uz latviešu valodu veikts no krievu valodas no 2000.gada 20.septembra laikraksta "Bakinskij rabočij" ("Baku strādnieks").