Geidars Alijevs: Godājamais vēstnieka kungs, laipni lūdzam Azerbaidžānā. Es sveicu arī ASV vēstnieku Azerbaidžānā, mēs sen neesam tikušies. Pieņemu, ka jūsu vizītes Azerbaidžānā mērķis ir saistīts ar noteiktas informācijas savākšanu attiecībā par armēņu - azerbaidžāņu konfliktu un palīdzības sniegšanu mums. Ja tas tā ir, tad es atbalstu doto iniciatīvu un ļoti priecājos par to.

Džons Ordvejs: Prezidenta kungs, vispirms gribu jums izteikt atzinību par to, ka jūs atvēlējāt laiku un tikāties ar mums. Pateicos jums par to. Mums ir ļoti patīkami tikties ar jums. Kā jau jūs norādījāt, mēs patiešām esam izvirzījuši minēto mērķi, un dotā iniciatīva izriet no mums abiem, tai skaitā no vēstnieka Vilsona, kurš piedāvāja, lai ASV vēstnieki Azerbaidžānā un Armēnijā īstenotu kopīgas vizītes. Pirms sešiem mēnešiem Vilsona kungs pabija Armēnijā, un tagad es, lūk, atrodos Azerbaidžānā.

Manas iepriekšējās vizītes laikā šeit es tikos ar studentiem, reliģiozo apvienību pārstāvjiem, opozīcijas partijām, deputātiem un oficiālām personām. Esmu ieguvis pietiekami plašu informāciju par Azerbaidžānu. Pēc tās es vēl vairāk esamu pārliecinājies par to, ka mums visiem ir jāmobilizē savi spēki, lai sasniegtu konflikta mierizlīgumu.

Protams, Minskas grupa un līdzpriekšsēdētāji aktīvi nodarbojas ar dotā jautājuma risināšanu. Savukārt mēs - Vilsona kungs un es - tiecamies atbalstīt šo procesu, izklāstīt savu pozīciju.

Kā Minskas grupas līdzpriekšsēdētāji, tā arī tajā ietilpstošās valstis uzskata, ka jautājums ir jānoregulē mierīgā ceļā. Arī jūs pats vairākkārtīgi esat paziņojis par to, ka esat šāda risinājuma atbalstītājs. Esmu to vairākkārtīgi arī dzirdējis no prezidenta Kočarjana. Tādējādi mēs visi uzskatām, ka nepastāv iespējas jautājuma risināšanai karadarbības ceļā. Tādēļ ir jāmeklē politiskie kompromisi. Ir vajadzīga politiskā griba, lai panāktu jautājuma noregulēšanu. Tā risinājuma rezultātā tiks nodrošināta gan jūsu valsts, gan arī Armēnijas, un visa reģiona kopumā, attīstība. No manas puses mēs arī darīsim visu iespējamo, lai sniegtu tam atbalstu.

Tāpat gribu norādīt, ka man ir ļoti patīkami atkal atrasties Baku. Man bija lemts šurp atbraukt arī 1986.gadā. Šodien esamu kļuvis par lielu un pozitīvu pārmaiņu Baku liecinieku. Toreiz funkcionēja struktūra ar nosaukumu "Jaunie amerikāņu politiskie līderi". Es biju atbraucis šurp kā tās pārstāvis.

Geidars Alijevs: Lieliski, tad jūs varat salīdzināt.

Džons Ordvejs: Protams, varu. Taču to pat nevar īsti salīdzināt, tā kā tagad jau es redzu labāk iekārtotu, skaistāku un pievilcīgāku Baku.

Geidars Alijevs: Liels paldies. Esmu pietiekami uzmanīgi jūs klausījies un atbalstu jūsu vizīti Azerbaidžānā, kā arī te veikto darbu. Tas mums, tai skaitā visai Azerbaidžānai ir ļoti svarīgi. Tādēļ ir svarīgi, lai gan Armēnijai, gan Vašingtonai un Minskas grupai, gan arī līdzpriekšsēdētājiem - visiem būtu droša, pilnīga informācija par pašreizējām Azerbaidžānas reālijām - es to runāju saistībā ar armēņu - azerbaidžāņu konfliktu. Es nešaubos par to, ka ASV vēstniecība Azerbaidžānā, vēstnieks un viņa darbinieki, dabiski, realizē šo uzdevumu. Reizē ar to ASV vēstnieka uzturēšanās Azerbaidžānā, valstī, kura ir konflikta pretējā puse, tāpat kā informācijas vākšanai un tās apkopošanai ir svarīga nozīme.

Jums ir labi zināma mūsu valsts un personīgi Azerbaidžānas Prezidenta pozīcija sakarā ar armēņu - azerbaidžāņu konflikta noregulēšanu. Pozīcija ir zināma - esmu vairākkārtīgi paziņojis, ka mēs tiecamies un turpmāk arī mums ir jātiecas pēc jautājuma atrisināšanas mierīgā ceļā. Tomēr jautājuma neatrisināšana ilgstošu laiku, solījumu par tā risināšanu mierīgā ceļā nepildīšana, dabiski, izraisa mūsu sabiedrībā dažādus viedokļus un dažādus noskaņojumus. Domāju, ka jūs šajās dienās esat to redzējis un dzirdējis.

Arī šodien es atkārtoju, ka jautājums ir jārisina mierīgā ceļā. Tomēr jautājums līdz šim pat brīdim nav atrisināts, un tas ievērojami apgrūtina Azerbaidžānas stāvokli salīdzinājumā ar Armēniju. Neskarot Armēnijas iekšējo politiski ekonomisko situāciju, gribu teikt, ka neviens Armēnijas teritorijas kvadrātmetrs nav okupēts. Armēnijā nav cilvēku, kuri nonākuši savā zemē pārceļotāju statusā. Nav tādu, kas dzīvo teltīs. Un galvenais, Armēnija pilnībā kontrolē savu teritoriju. Teritoriālā vienotība ir katras suverēnas valsts pamats. Teritoriālo nedalāmību Armēnija ir saglabājusi kopš savas neatkarības iegūšanas brīža līdz pat šim brīdim. Savukārt Azerbaidžānā viss ir savādāk. Mūsu valsts teritoriālā nedalāmība tika pārkāpta, un mēs līdz pat šim brīdim to nevaram atjaunot. Lūk, kur slēpjas atšķirība.

Dabiski, jautājuma risināšanas novilcināšana neatbilst arī pašas Armēnijas interesēm. Tomēr tās rezultātā Armēnija nav nonākusi tādā smagā stāvoklī kā mēs. Tādēļ Prezidents Kočarjans pārrunu gaitā dažreiz man saka, ka mēs it kā līdz šim brīdim tā dzīvojām, tad spēsim dzīvot arī tālāk. Kalnu Karabaha ir tieši savienota ar Armēniju, no otras puses, tā ir pasludinājusi sevi par "neatkarīgu valsti". Tiesa, neviena no valstīm neatzīst tās neatkarību. Tomēr atsevišķi politiskie darboņi apmeklē Kalnu Karabahu, atzīst to - arī tādi fakti ir.

Šodien man paziņoja, ka, kā raksta armēņu prese, 46 ASV kongresmeņi ir paziņojuši par Kalnu Karabahas atzīšanu. Viņi apsveic Arkādiju Gukasjanu un Kalnu Karabahu ar tajā notikušajām vēlēšanām, izsakot paziņojumus, ka tā ir "pilnīgi demokrātiska valsts", un pat citas valstis atzīt Kalnu Karabahas neatkarību.

Pirms dažām dienām man paziņoja, ka Anglijā, nezinu, bet šķiet lordu palātā vai vēl kur citur, pēc dažu lordu iniciatīvas tiek plānota jautājuma par Kalnu Karabahas neatkarības atzīšanas, apspriešana.

Sakot jums par to, es nevēlos, lai jūs domātu, ka es šajā ziņā pārmetu Amerikas Savienotajām Valstīm. Es to saku ne jau tādēļ, lai jūs man, piemēram, izskaidrotu, kādēļ kongresmeņi ir rīkojušies tādā veidā. Es to saprotu, ko jūs man vēl varētu pateikt? Es par to runāju tādēļ, ka Kalnu Karabaha, Armēnija var dzīvot tādā stāvoklī. Bet, lūk, Azerbaidžāna nevar. Lūk, kur ir atšķirība. Tādēļ mēs ar cieņu izturamies pat pret šķietami nenozīmīgu spēku, kas mums varētu palīdzēt dotā jautājuma risināšanā. Mums ir jāiziet no šī stāvokļa. Jautājums ir jārisina mierīgā ceļā, vai arī tautai ir jāatjauno karš un jāatbrīvo savas zemes. Trešā ceļa nav. Mēs atsakāmies no kara, uzskatot to par nepieņemamu. Tas nozīmē, ka paliek tikai viens ceļš: miera. Taču ko mēs varam izdarīt miera ceļā, kādus pasākumus ir jāveic? Mūsu saruna ar jums skar tieši to.

Džons Ordvejs: Prezidenta kungs, vispirms atļaujiet jums paziņot, ka Amerikas Savienoto Valstu ārpolitiku nosaka nevis kongress, bet gan Prezidents. Savukārt Prezidents Bušs negrasās atzīt struktūru ar nosaukumu Kalnu Karabaha. Jums un visiem ir zināms, ka neviena valsts neatzīst Kalnu Karabahu par neatkarīgu valsti.

Geidars Alijevs: Vēstnieka kungs, es jau norādīju, ka mani tas neuztrauc. Man ir zināms, ka Buša kungs un visas citas valstis nekad to neatzīst. Dotais jautājums mani nesatrauc. Es to izmantoju tikai kā faktu, lai jūs zinātu, ka, piemēram, Kalnu Karabaha, Armēnija var dzīvot šādā stāvoklī. Kas attiecas uz politiku, tad es zinu, kāda politika ir ASV. Tomēr Prezidentam nav izdevies panākt, lai kongress atceļ 907.pantu. Ārējos asignējumus piešķir kongress. Šogad kongress atkal piešķīra Kalnu Karabahai finansiālu palīdzību, un Prezidents to apstiprināja. Visbeidzot, arī jūs - Amerikas Savienoto Valstu vēstniekus ārvalstīs apstiprina kongress. Tādējādi kongress nav atrauts no ārpolitikas. Es vienkārši jums atbildu. Labāk pie tā apstāsimies un pāriesim pie mūsu galvenā jautājuma.

Tulkojums no laikraksta "Bakinskij rabočij", 2002.gada 31.oktobrī.