Azerbaidžānas Republikas Prezidenta Geidara Alijeva runa visas republikas ceremonijā, veltītā šehidu (mocekļu) (kuri gāja bojā cīņā par taisnību) piemiņai 2000.gada 19.janvārī - 20. janvārī.


scotch egg
scotch egg
scotch egg
scotch egg
scotch egg
scotch egg
temp-thumb
temp-thumb
temp-thumb
temp-thumb
temp-thumb
temp-thumb
Dārgie tautieši! Cienījamās dāmas un kungi!

Šīs dienas - azerbaidžāņu tautas sēru dienas. Mēs atzīmējam asiņainās janvāra traģēdijas 10.gadadienu. Šodien es vēlreiz noliecu galvu kritušo piemiņas priekšā, kuri gāja bojā tajā briesmīgajā naktī Dzimtenes vārdā, brīvības vārdā, neatkarības vārdā.

1990.gada 20.janvāris - pati traģiskākā diena Azerbaidžānas vēsturē. Taču neskatoties uz visu, tajā naktī, tajā dienā azerbaidžāņu tauta parādīja visai pasaulei savu varonību, drosmi un pašaizliedzību. Tādēļ šajā dienā mēs sērojam. Taču tajā pat laikā mēs izjūtam lielu lepnumu par to, ka mūsu tauta - varonīga tauta, nesalaužama tauta, mērķtiecīga tauta.

Azerbaidžānas tautas vēsturē, konkrēti, XX gadsimtā bija samērā daudz traģisku notikumu: izrēķināšanās ar azerbaidžāņu tautu, kuru sarīkoja 1918.gadā armēņi, genocīds. Pēc padomju varas nodibināšanas Azerbaidžānā, pret tautu un nāciju tika veiktas represijas, terors. Mūsu tautas masu represijas 1937-1938.gados. 1988.gadā izveidojies Kalnu Karabahas konflikts ar mērķi veikt militāru agresiju pret Azerbaidžānu un mūsu dēlu iznīcināšanu.

Taču, neskatoties uz visu to, pats lielākais trieciens, kāds tika nodarīts azerbaidžāņu tautai, pati lielākā agresija un terors bija 1990.gada 20.janvāra traģēdija. Manis pieminētie traģiskie notikumi, visi traģiskie notikumi, kurus, iespējams, es tagad neatceros, tika vērsti pret atsevišķām personām, atsevišķām cilvēku grupām, piemēram, armēņu veikto genocīdu 1918.gadā, armēņu-azerbaidžāņu attiecībām bija mērķis sagrābt azerbaidžāņu zemi, iznīcināt azerbaidžāņus. Taču, janvāra notikumi, janvāra traģēdija atšķiras no visām šīm traģēdijām, no šīm nelaimēm ar to, ka šajā naktī padomju valsts un Azerbaidžānas komunistiskā vara veica masveida agresiju pret azerbaidžāņu tautu. Tas nozīmē, ka agresija, kuru veica valsts, valdība un vara pret savu tautu - ir pati briesmīgākā, pati traģiskākā un no politiskā viedokļa pati atšķirīgākā no visām pārējām.

Atskatoties uz vēsturi, var teikt, ka PSRS no padomju varas nodibināšanas momenta un līdz janvāra notikumiem, no padomju varas puses nekad un nekur netika veikta tamlīdzīga militārā agresija pret savu tautu, pret saviem pilsoņiem. Ne pret vienu tautu. Netika veikts ne pret kādu republiku, ne pret kādu nāciju. Tas tika veikts pret mums, pret azerbaidžāņu tautu. Tā bija ne tikai PSRS vadības agresija un terors, bet padomju valsts kopā ar Azerbaidžānas varu, kas tajā laikā sastādīja vienotību un centās apspiest, salauzt savu tautu.

Pēc otrā pasaules kara PSRS valdība veica agresiju pret vairākām valstīm. 1956.gadā padomju karaspēks tika ievests Ungārijā tādēļ, ka ungāru tauta nepiekrita padomju ideoloģijai, gribēja iet savu ceļu un lai viņus novērstu no šī ceļa un apspiestu, Ungārijā tika ievests padomju karaspēks un tika izliets daudz asiņu. Tauta nesa upurus. Padomju ideoloģija nostiprināja tur savu varu.

1968.gadā procesi, kādi norisinājās Čehoslovākijā, noveda pie draudiem, kad tā varēja izstāties no sociālistisko valstu rindām. Un tad, PSRS valdība ieveda karaspēku Čehoslovākijā un apturēja kustību tur, nostiprināja savu varu.

1979.gadā PSRS ieveda savas karaspēka daļas Afganistānā ar mērķi sniegt palīdzību spēkiem, kuri vēlējās izveidot valdību uz padomju ideoloģijas pamata, atkal lija asinis.

Kādēļ es to pieminu? Tādēļ, ka visos šajos gadījumos padomju vara, padomju valsts veica līdzīgu agresiju ar mērķi nodibināt, nostiprināt savu varu.

Taču azerbaidžāņu tauta jau vairāk kā 70 gadus dzīvoja šīs valsts sastāvā, mēs bijām šīs valsts pilsoņi, atradāmies šīs varas vadībā. Tas nozīmē, ka mūsu tautai bija jābūt šai varai, komunistiskajai varai savējiem. Taču kopumā tā tas nebija, un tas bija zināmā mērā, attiecību rezultāts pret azerbaidžāņu tautu. Tas, protams, bija saistīts ar Armēnijas agresiju pret Azerbaidžānu, uzsāktu 1987-1988.gados.

1987.gada beigās, 1988.gada sākumā Armēnijas valdība, nacionālistiskie spēki uzsāka mēģinājumu pievienot Kalnu Karabahu Armēnijai. Šādi centieni bija jau agrākajos laikos. Tas ir, sākot no 1923.gada, pēc Kalnu Karabahas autonomā apgabala izveides Azerbaidžānas sastāvā, dažādos laika posmos tika veikti mēģinājumi pievienot Kalnu Karabahu Armēnijai. Taču šie centieni tika novērsti. Un tādēļ, ka Azerbaidžānas valdība nebija spējīga aizstāvēt savu republiku, un tādēļ, ka padomju vara uzskatīja, ka ir bīstama valsts iekārtas maiņa. Taču 1987.gadā, iespējams arī agrāk, Armēnija sāka pacelt jautājumu par Kalnu Karabahas atdalīšanu no Azerbaidžānas un pievienošanu Armēnijai. Pēc tam sākās kustība arī šeit, parādījās dubultstandarti, tas nozīmē padomju valdības, Komunistiskās partijas vadības dažādo attieksmi pret Azerbaidžānu un Armēniju.

Dabīgi, ka tajā laikā padomju valsts bija vēl ļoti stipra un ja PSRS vadība gribētu, tad spētu to novērst, un ja Azerbaidžānas vadītāji būtu uzticīgi savai tautai, Dzimtenei, zemei, tad viņi to varētu novērst. Taču tie, kas atradās Maskavā, nevēlējās to novērst, tieši pretēji, radīja tam visus apstākļus. Azerbaidžānas vadība vienkārši neko nedarīja, un tādā veidā 1988.gada februārī notika Kalnu-Karabahas konflikts. Pēc tam Azerbaidžānā nomainījās vadība - it kā tādēļ, lai atrisinātu armēņu-azerbaidžāņu konfliktu, ar mērķi nostiprināt šeit vadību. Taču jaunā vadība parādīja ne tikai nespēju un nekompetenci, bet arī nostājās uz nodevības ceļa. Šī nodevība - Azerbaidžānas vadības nodevība pret savu tautu un PSRS vadības vienaldzīgā attieksme pret Azerbaidžānu, es pat teiktu negatīvā attieksme, pārvērta Kalnu-Karabahas incidentu karā, un Azerbaidžāna saņēma smagu triecienu. Tīri dabīgi, 20.janvāris kļuva par lielu posmu šajā politikā, šajā ķēdē.

Tik tiešām, mūsu tauta tajā laikā nostājās uz kājām, lai aizstāvētu savas zemes, savu suverenitāti. Tautas pacēluma galvenais iemesls bija padomju valdības vadības netaisnīgā pozīcija pret Azerbaidžānu, kā arī tas, ka Azerbaidžānas vadītāji nepieņēma nekādus mērus savu zemju, nācijas un savas tautas aizsargāšanai. Tas viss pacēla Azerbaidžānas tautu, un tā parādīja savu spēku. Tauta izgāja laukumos. Tauta izgāja ielās.

Lai sodītu visu tautu, lai salauztu to un tādā veidā atrisinātu Kalnu-Karabahas jautājumu par labu Armēnijai, vajadzēja izdarīt triecienu Azerbaidžānai, un šāds trieciens tika veikts. Pret Azerbaidžānu tika izdarīts fizisks trieciens. Pret Azerbaidžānu tika izdarīts politisks trieciens. Pret Azerbaidžānu tika izdarīts morāls trieciens. Vainīgie bija PSRS vadība un Azerbaidžānas vadība. Dokumentos, kas publicēti šeit šodien, viss ļoti skaidri atspoguļots.

Ceremonijā uzstājās mūsu cienījamās inteliģences pārstāvji, šehida (mocekļa) māte, šehida (mocekļa) meita, cilvēki, kuri guva sakropļojumus tajā, 20.janvāra naktī, runāja ļoti atklāti, patiesi. Teikšu Jums, ka no šī vakara sākuma līdz šim brīdim - domāju, ka Jūs arī, - mani pārņem ļoti saviļņojošas izjūtas, jo noskatoties šīs vēsturiskās hronikas, šo briesmīgo notikumu demonstrāciju un šeit runājošo domām un vārdiem ir spēcīga iedarbība. Tādēļ esmu ļoti saviļņots un runāju satraukti. Kopumā šī vakara organizāciju, pirmo reizi tieši šādā veidā, uzskatu par mūsu bezgalīgās mīlestības pret savu vēsturi, nāciju un tautu izpausmi. Es esmu pateicīgs visiem, kas organizēja šo vakaru un uzstājās šeit.

Tam ir ļoti liela politiskā, tikumiskā un morālā nozīme.

Jo, pirmkārt, mēs nekad nedrīkstam aizmirst un izkropļot savu vēsturi. Vēsture ir vēsture, un jāraksta tā tāda, kāda tā ir, jānodod no paaudzes uz paaudzi.

No traģiskās janvāra nakts pagājuši desmit gadi. Šo desmit gadu laikā Azerbaidžānā piedzimuši bērni. Bērni, kuriem šodien ir 10 gadi, piedzima 2990.gadā. Man paziņoja, ka tajā janvāra naktī 135 -136 Azerbaidžānas pilsoņi kļuva par šehidiem (mocekļiem), gāja bojā, daudzi guva ievainojumus. Taču tajā naktī Azerbaidžānā piedzima vairāk kā 500 bērnu. Tas nozīmē, ka tauta dzīvo, nācija dzīvo, aug, attīstās un nekāda agresija , nekāds terors, nekāda nodevība nevar apturēt mūsu tautas attīstību.

Tomēr, mēs esam dzīvi to dienu liecinieki. 10 gadus vecie bērni uzzina par to tikai no mums. Pat 20 gadus vecie jaunieši, kuriem tajā laikā bija 10 gadi, iespējams, neapzinājās, un protams, nevarēja apzināties visu notiekošā būtību. Tādēļ laika gaitā mums jāatceras gan slavas un veiksmes pilnās mūsu vēstures lappuses, gan arī traģiskās lappuses, nododot šīs atmiņas no paaudzes paaudzei. Šajā sakarībā, 20.janvāra traģēdija un tajā pat laikā parādītajai varonībai, drošsirdībai un tautas vienotībai jākļūst par piemēru visiem - gan tagadējai, gan nākošajām paaudzēm. Visiem jāgūst mācība no šī notikuma.

No šeit parādītajiem dokumentiem, šeit notikušās uzstāšanās, demonstrētajiem kino kadriem ir acīmredzams, kādā smagā stāvoklī atradās Azerbaidžāna, atradās naktī no 19-tā uz 20-to un 20-21.janvāri. Kad Azerbaidžānā, tādā pilsētā kā Baku, tiek ievests tik daudz karaspēka daļu, bruņutehnikas, tanku, cilvēku, tīri dabīgi, ka nevar būt mierīga gan Baku - un ne tikai Baku, bet arī visā Azerbaidžānā -tajā laikā bija satraukums. Ko tad parādīja šeit šodien veiktā to dienu analīze? Tā parādīja, ka tauta nesusi milzīgus upurus, taču nav salauzta, nav pakļauta. Taču tautas vadītāji tā arī līdz beigām palika par nodevējiem.

Pieņemsim, nomiris kādam dārgs cilvēks. Tuvinieki, radi, draugi un darbabiedri noteikti atnāk uz viņa izvadīšanu, bērēm un dala bēdas ar viņa ģimeni. Šajā gadījumā notikusi agresija pret azerbaidžāņu tautu, mūsu tauta nesusi smagus zaudējumus. Nācija, tauta, apvienojoties, izsaka savu nicinājumu šīs traģēdijas izraisītājiem, pavada pēdējā ceļā šehidus (mocekļus). Taču Azerbaidžānas vadītāji paliek nomaļus no visa tā, bēguļo, slēpjas. Viens šis fakts uzskatāmi parāda kas ir kas.

Deputātu grupa sasauca Augstākās padomes sesiju, pie kam pārvarot milzīgus šķēršļus un ievērojamais Azerbaidžānas dzejnieks Bahtijars Vahabadze - visā savā mūžā nav vadījis nevienu sapulci, jo vienmēr ir rakstījis dzeju un attīstījis Azerbaidžānas poētisko mākslu, tas nozīmē, ka viņam nav pieredzes šajā lietā, taču viņam ir drosmīga sirds, viņš mīl savu tautu - viņš nepalika nomaļus, ne no kā nenobijās. Un vēl tādēļ, ka viņš vienmēr droši skatījās cilvēkiem acīs, nekad nevienu nenodeva.

Tieši tāpat kā nelaiķis Ismails Šihli un citi inteliģences pārstāvji. Šeit tika demonstrēti kadri. Žēl, ka ne visi tie ir saglabājušies. Taču mūsu redzētie kadri pilnībā parāda, kas ir kas. Kā varēja notikt tas, ka dzejnieks Bahtijars Vahabadze, rakstnieks Ismails Šihli un citi inteliģences pārstāvji spēja sanākt kopā zālē un apspriest jautājumu, bet Azerbaidžānas vadītāji aizmuka, noslēpās? Ar to arī viņi pilnībā zaudēja tiesības vadīt tautu.

Lēmumiem un uzsaukumiem, kurus pieņēma tajā sesijā, - tie izskanēja arī šeit - ir vēsturiska nozīme. Mums tie augsti jānovērtē. Personīgi es šiem dokumentiem dodu šādu novērtējumu. Taču, kad pēc dažām dienām, šie aizbēgušie un noslēpušies cilvēki no jauna atgriezās pie varas Azerbaidžānā, visi šie dokumenti tika aizmirsti, nolikti malā, paslēpti no tautas acīm. Šajā sakarībā šodien šeit tika minēti konkrēti fakti, nav nepieciešamība tos atkārtot.

Tātad, ja līdz 20.janvārim gan PSRS valdība, tāpat kā Azerbaidžānas valdība kopīgi īstenoja agresiju pret azerbaidžāņu tautu, tad vēlāk abas puses centās to attaisnot. Maskavā valdīja tāda atmosfēra, it kā nekas nebūtu noticis. Un arī Azerbaidžānā viens aizbēga, otrs ieņēma viņa vietu, un tādā veidā tauta izrādījās aizmirsta, bija aizmirsta arī traģēdija, viss tika aizmirsts un secīgi tika izdarīts mēģinājums aizmirst šo jautājumu. Nodevēji, cilvēki, kas bija zaudējuši tiesības vadīt, no jauna lika savas personīgās intereses augstāk par tautas un nācijas interesēm. Tas viss - vēsturiska īstenība.

Taču šodien mēs varam lepoties ar to, ka mūsu tauta, es atkal atkārtoju, izrādīja varonību un bezbailību.

Nevar bez saviļņojuma vērot šajos kadros šehidu (mocekļu) bēru ceremoniju. Man liekas - jebkurā gadījumā mēs visi pārzinām vēsturi, - Azerbaidžānā vēl nekad nav bijušas tik ļaužu pārpilnas un iespaidīgas bēru ceremonijas. Augstu novērtējumu pelnījusi arī uļ-islama šeiha Allahšukjura Pašazade darbība tajā laikā - gan viņa uzsaukums, nosūtīts Gorbačovam un viņa attieksme par šo jautājumu, tas ir naids pret tiem, kas pastrādājuši šo noziegumu, gan bēru ceremonijas vadīšana. Kā saka, visu Azerbaidžānas varas nozaru vadītāji palika nomaļus. Redziet, nevar būt lielāks tikumiskais grēks, bet varbūt, arī tikumiska nodevība.

Taču, tauta nenobijās ne no kā. Tauta nenobijās, bet šie tanki var no jauna to apspiest. Azadligas laukumā, visās ielās, līdz pat Nagornijas parkam, bija cilvēku masas.

Es tajā laikā nebiju Azerbaidžānā. Es nekavējoties izteicu savu viedokli. Jums jāzina, ka tajā laikā es biju slims. Tā kā es biju slims, tad atrados slimnīcā, pēc tam reabilitācijā sanatorijā netālu no Maskavas. Neskatoties uz to, es atnācu kopā ar saviem bērniem un izteicu savu viedokli. Neko citu es nevarēju izdarīt, bet šodien es pateicos tiem Azerbaidžānas pilsoņiem, tām personām, kas ļoti pareizi izvēlējās vietu šehidu (mocekļu) apglabāšanai un apglabāja tos Nagornijas parkā. Un arī šeit viņi zināmā mērā pauda savu attieksmi pagājušajai nodevībai.

1918.gadā, slaktiņa laikā, ko sarīkoja armēņi, tur tika izveidota kapsēta, apglabāti cilvēki. 1930.gadā tas tika nopostīts, tika izveidots Nagornijas parks un uzcelts piemineklis Kirovam. Vēstures taisnība ir tāda, ka nodevība, kas tika veikta pret šīm kapuvietām, tagad tika atklāta, un šeit no jauna tika apglabāti šehidi (mocekļi) .

Pildot savus pienākumus, es no šī notikuma sākuma - no 1990.gada 21.janvāra un līdz šim brīdim - centos, cenšos un centīšos līdz galam to atklāt. Centīšos saukt pie atbildības vainīgos un neviens nespēs izvairīties no atbildības par noziegumiem, izdarītiem pret tautu. Ja fiziski arī spēs izbēgt, tad vēstures priekšā vienalga tāds paliks noziedznieks.

Manā sirdī arī bija vēlēšanās izveidot memoriālu "Mūžīgais uguns" Šehidļaras hijabanā (Šehidu (mocekļu) alejā). Tas arī bija mans, kā Azerbaidžānas Prezidenta pienākums. Šodien atrodu mierinājumu tajā apstāklī, ka esmu izpildījis šo pienākumu, un tiešām, kā šeit tika teikts, šī vieta kļuva par zvēresta, ticības nodošanas vietu, pati godinātākā svētvieta. Jau vairākas dienas mēs redzam, kā cilvēki savas sirds balss aicināti, ar ziediem rokās apmeklē šīs kapuvietas, noliec galvas "Mūžīgās uguns" priekšā, kapu priekšā. Es ticu, ka arī turpmāk šeit vienmēr būs mūsu jaunatnes zvēresta vieta, zvēresta vieta uzticībā savai tautai, savai nācijai, zemei, Dzimtenei. Kopā ar to - mūsu jaunatnes, kura veido jaunās ģimenes, savstarpējās uzticības zvēresta vieta.

Tajā pat laikā traģēdija deva impulsu lielu procesu īstenošanai mūsu valstī. Azerbaidžāna ieguva savu valsts neatkarību. Jau rit devītais gads kopš Azerbaidžānas tauta dzīvo savā neatkarīgajā valstī.

Sadzīvē mēs saskaramies ar daudz grūtībām un problēmām. Visiem mums liek ciest Armēnijas Bruņoto spēku mūsu zemju okupācijas problēma un tas, ka no šīm zemēm izdzīti vairāk kā miljons mūsu pilsoņu, kuri spiesti dzīvot teltīs. Pastāv arī citas problēmas. Taču mēs esam pārdzīvojuši un pārdzīvosim šo smago, grūto periodu. Okupētās zemes tiks atbrīvotas, mūsu pilsoņi atgriezīsies pie dzimtajiem pavardiem, Azerbaidžānas suverenitāte tiks nodrošināta un nekādai valstij nav tiesiska pamata agresijas izraisīšanai pret Azerbaidžānu.

Pats lielākais mūsu šehidu (mocekļu) atceres monuments - tā ir Azerbaidžānas suverenitāte, neatkarīgā Azerbaidžāna, tiesiska, demokrātiska, mūsdienīga Azerbaidžānas valsts un patlaban Azerbaidžānā notiekošie pozitīvie procesi. Lai mierīgi dus visi mūsu šehidi (mocekļi), ne tikai 20.janvāra šehidi (mocekļi), bet arī mūsu dēli, kuri kļuva par šehidiem (mocekļiem) cīņās par Dzimteni, par dzimto zemi, jo viņu sapņi, vēlmes ir piepildījušās - Azerbaidžāna ieguvusi savu valsts neatkarību.

Šodien šehidu (mocekļu) piemiņas priekšā es zvēru, ka neviens un nekad nevarēs apdraudēt Azerbaidžānas neatkarību, mēs nekad nekļūsim par vienas vai otras valsts vasaļiem. Azerbaidžānas valsts neatkarība dzīvos un attīstīsies, neskatoties uz grūtībām, uz mums izdarīto spiedienu. Neatkarīgā demokrātiskā Azerbaidžāna, tiesiskā un mūsdienīgā Azerbaidžānas valsts kļūs par mūžīgu pieminekli mūsu šehidiem (mocekļiem).

Es vēlreiz izsaku savu atzinību visiem tiem, kas sagatavoja šo sēru vakaru un visiem, kuri izteica savas domas šeit. Lai Dievs dod mieru šehidu (mocekļu) dvēselēm.

Teksts tulkots no krievu valodas uz latviešu valodu pēc laikraksta "Baku strādnieks" 2000.gada 20.janvāra numura.