Cienījamais Ģenerālsekretāra vietnieka kungs, cienījamie NATO Padomes locekļi, godātie vēstnieki, dāmas un kungi!
Es pateicos Jums par silto uzņemšanu, kuru Jūs izrādāt man un Azerbaidžānas delegācijai. Esmu priecīgs, ka man ir iespēja šodien atrasties starp Jums, un uzskatu to par svarīgu notikumu Azerbaidžānas Republikai. Liels paldies par siltajiem apsveikuma vārdiem un laba vēlējumiem, kurus mēs adresējām Azerbaidžānas Republikai. Azerbaidžānas tauta, noejot milzīgu vēsturisku ceļu savā attīstībā un pārvarot neskaitāmas grūtības un šķēršļus, panāca 1991.gadā savu nacionālo neatkarību. Piedzima neatkarīgā Azerbaidžānas valsts, kura tagad ietilpst Apvienoto Nāciju Organizācijā, EDSK, daudzās starptautiskajās organizācijās. Es jūtos lepns, sakarā ar to, ka Azerbaidžānas delegācija šodien atrodas Ziemeļatlantijas alianses mītnē.
Azerbaidžānas Republika iet pa savas neatkarības nostiprināšanas ceļu. Savā iekšpolitikā tā iet pa demokrātiskas tiesiskas valsts izveides ceļu, rada priekšnoteikumus personas brīvībai un cilvēktiesību aizsardzībai, daudzpartiju sistēmai, politiskajam plurālismam, izmantojot cilvēces izstrādātās demokrātiskās vērtības. Ekonomikas jomā republika cieši nostājusies uz ekonomisko reformu veikšanas ceļa un tirgus ekonomikas nostiprināšanu, brīvu uzņēmējdarbību, iniciatīvas brīvību. Mēs uzskatām, ka tas ir labs priekšnoteikums ciešai Azerbaidžānas integrācijai pasaules sabiedrībā.
Savā ārpolitikā Azerbaidžānas Republika vadās no pasaules savstarpējiem sakariem un savstarpējās atkarības, ved miermīlīgu politiku un cenšas uzturēt labas attiecības ar visām valstīm uz suverenitātes, neiejaukšanās citu tautu iekšējās lietās, teritoriālās nedalāmības un robežu neaizskaramības principu ievērošanas pamata.
Azerbaidžānas Republika patlaban pārdzīvo smagu ekonomisko krīzi. To izraisīja, no vienas puses, Padomju Savienības sabrukums, kuras sastāvā Azerbaidžāna atradās 70 gadus, ciešu integrācijas sakaru zaudēšana ar visām citām Padomju Savienības republikām, pāreju no vienas ekonomiskās sistēmas uz citu. No otras puses, šī smagā ekonomiskā krīze padziļinās sakarā ar to, ka Azerbaidžāna atrodas kara stāvoklī ar kaimiņu Armēnijas Republiku, pakļauta militārajai agresijai.
Taču, visas šīs grūtības, kā mēs uzskatām, ir pārvaramas, ņemot vērā, ka Azerbaidžāna cieši nostājusies uz neatkarīgas attīstības ceļa. Azerbaidžānas valsts neatkarība - neatgriezenisks faktors, un mēs esam pārliecināti, ka šis ceļš, pa kuru mēs ejam gan valsts celtniecības jomā, gan ekonomiskās pārveides, gan demokrātisko reformu īstenošanā, ļaus pārvarēt šīs grūtības un pievienot Azerbaidžānu ar tās bagātajām iespējām, bagāto ekonomisko un intelektuālo potenciālu pasaules ekonomikai, pasaules sabiedrībai.
Kā jau es atzīmēju, Azerbaidžānas sarežģīto stāvokli lielā mērā var izskaidrot ar to, ka Republika jau sešu gadu garumā pakļauta militārai agresijai no kaimiņvalsts Armēnijas puses. Šī agresija, ko izraisījušas Armēnijas nacionālistiskās aprindas, atnesusi neskaitāmas nelaimes kā azerbaidžāņu tā arī armēņu tautām un uz šodienu mums tā ir ļoti smaga problēma.
Jums labi zināms, ka militārās agresijas no Armēnijas puses rezultātā, mērķis bija Azerbaidžānas teritorijas daļas aneksija, pievienot Kalnu Karabahu Armēnijai, armēņu militārie formējumi okupējuši ievērojamu Azerbaidžānas teritorijas daļu. Sešu gadu karš noveda pie tā, ka bojā gājuši vairāk kā 20 tūkstoši cilvēku, ap četriem tūkstošiem nonākuši gūstā vai saņemti kā ķīlnieki, Azerbaidžānas teritorijā sagrautas tūkstošiem dzīvojamo māju, slimnīcu, skolu, sociālo objektu, rūpniecības un lauksaimniecības uzņēmumu. Zaudējumi lēšami miljardos dolāru.
Taču pats briesmīgākais ir tas, ka gandrīz 20 procenti Azerbaidžānas teritorijas okupējuši armēņu militārie formējumi, bet šo rajonu iedzīvotāji - un tas ir vairāk kā miljons cilvēku - zaudējuši dzīvesvietu, atrodas smagā sociāli-ekonomiskā stāvoklī un ir bēgļi paši savā valstī. No Kalnu Karabaha teritorijas izdzītas visas azerbaidžāņu tautības personas. Kalnu Karabaha un apkārtējie septiņi Azerbaidžānas rajoni atrodas, kā es jau teicu, armēņu militāro formējumu okupācijā.
Mēs vienmēr bijām un arī tagad atrodamies konflikta miermīlīga risinājuma pozīcijās. Mēs cenšamies aktīvi izmantot starptautisko organizāciju - ANO, EDSK un tā Minskas grupas, iespējas. 1993.gada laikā ANO Drošības Padome pieņēma četras rezolūcijas, kas kategoriski pieprasīja izvest armēņu okupācijas karaspēku no Azerbaidžānas teritorijas, taču, nevienu no šīm rezolūcijām Armēnija neizpildīja. EDSK Minskas grupas pūliņi nenoveda pie pozitīviem rezultātiem. Karadarbība turpinās arī šodien, armēņu militārie formējumi, okupējot, kā es jau teicu, ievērojamu Azerbaidžānas teritorijas daļu, uzbrūk Azerbaidžānas Republikas aizsardzības pozīcijām. Katru dienu tiek izlietas asinis, iet bojā cilvēki.
To visu nav iespējams turpmāk paciest. Tādēļ, šodien es, izmantojot savu klātbūtni NATO mītnē, vēlreiz ziņoju par Azerbaidžānas nostāju. Mēs - par miermīlīgu šī jautājuma risināšanu, par nekavējošu uguns un visas karadarbības pārtraukšanu, par sarunām, kurās jānosaka nekavējoša okupācijas karaspēka izvešana no Azerbaidžānas teritorijas un pie tam nodrošināt tās teritoriālo nedalāmību, tās robežu neaizskaramību. Pie šādiem noteikumiem mēs esam gatavi izskatīt jautājumu par Kalnu Karabaha autonomijas statusu.
Uzstājoties 12.aprīlī Azerbaidžānas televīzijā un radio, es vērsos pie armēņu tautas, pie Armēnijas vadības, Kalnu Karabaha armēņu tautības iedzīvotājiem - Azerbaidžānas pilsoņiem - ar uzsaukumu pārtraukt šo asinsizliešanu. Azerbaidžāņu un armēņu tautām liktenis lēmis dzīvot blakus, un viņi tā dzīvojuši gadu simtiem blakus. Mēs uzskatām, ka problēmas risināšanai militārā ceļā nav perspektīvas, šim karam nav nākotnes, un nepieciešams pēc iespējas ātrāk darīt galu asinsizliešanai, iedibināt mieru mūsu reģionā.
Mēs šodien no jauna izsakām pārliecību, ka starptautiskās organizācijas, vispirms EDSK un Minskas grupa EDSK sastāvā, pieņems papildus mērus tam, lai īstenotu dzīvē mūsu miermīlīgās iniciatīvas. Šodien es, atrodoties NATO mītnē, gribētu izteikt savu dziļo cieņu Ziemeļatlantijas aliansei, kura savas pastāvēšanas laikā devusi milzīgu ieguldījumu stabilitātei Eiropā un visā pasaulē, miera un sadraudzības nostiprināšanā. Mēs ar dziļu cieņu izturamies pret NATO un piešķiram lielu nozīmi tās darbībai mūsdienu etapā. Ziemeļatlantijas alianses Padomes sadarbība kļuva par svarīgu posmu NATO darbībā, kas ļauj iesaistīt NATO orbītā citas valstis.
Mēs ar lielu apmierinājumu uzņēmām NATO lēmumu, kas šā gada 10.janvārī pasludināja dokumenta "Partnerattiecības mieram" pieņemšanu, un uzskatām to par svarīgu soli NATO darbībā turpmākai sadarbības attīstībai valstu starpā. Mēs piešķiram lielu nozīmi tam, ka 10.janvāra NATO lēmumā bija izrādītas īpašas rūpes par stāvokli, kāds izveidojies mūsu reģionā, Dienvidkaukāzā, un tika izteikta pārliecība par konflikta pārtraukšanas nepieciešamību mūsu reģionā un it īpaši Azerbaidžānā, Armēnijā un Gruzijā.
Tas viss mūs saista un izraisa lielu interesi. Izejot no tā, mēs ļoti optimistiski uzņēmām NATO uzaicinājumu Austrumeiropas valstīm un jaunām neatkarīgām valstīm, kuras pagātnē bija Padomju Savienības sastāvā, pievienoties dokumentam "Partnerattiecības mieram". Mēs pieņēmām lēmumu to parakstīt un liekam lielas cerības uz sadarbību ar NATO. Mums tas ir ļoti svarīgi no Azerbaidžānas pievienošanās rietumu demokrātijai viedokļa, un tādēļ, lai sadarbojoties ar NATO, varētu meklēt papildus ceļus situācijas stabilizēšanai reģionā, kara pārtraukšanai, miera nodibināšanai un labām kaimiņattiecībām starp Azerbaidžānu un Armēniju.
Ar tādām domām un cerībām mēs ieradāmies pie Jums un esam gatavi šodien parakstīt programmu "Partnerattiecības mieram". Es vēlos vēlreiz izteikt cerību, ka šis Azerbaidžānas Republikas solis būs pienācīgi novērtēts NATO, atnesīs savstarpēju labumu, un, pats galvenais, veicinās situācijas stabilizāciju mūsu reģionā. Es novēlu visai Jūsu organizācijai turpmākus panākumus. Pateicos Jums par uzmanību un esmu gatavs parakstīt programmu "Partnerattiecības mieram".
Tulkojums uz latviešu valodu veikts no krievu valodas no "Geidars Alijevs atklāj pasaulei Azerbaidžānu", Baku, izdevniecība "Azerbaidžāna", no 125-129.lpp.