Cienījamie biedri, dāmas un kungi!

Kā jums zināms, ilgus gadus es vadīju Azerbaidžānas partijas organizāciju, tiku ievēlēts par PSKP CK Politbiroja locekli, strādāju par PSRS Ministru padomes Priekšsēdētāja pirmo vietnieku. Vairāk kā divus gadus es jau esmu pensijā, pārcietu plašu infarktu, slimības dēļ aizgāju pensijā. No 1982.gada decembra mēneša es aizbraucu no Azerbaidžānas. Šodien pirmo reizi pārkāpu Azerbaidžānas PSR Pastāvīgās pārstāvniecības Maskavā slieksni. Mani šurp atveda Azerbaidžānā notikusī traģēdija. Es par to uzzināju vakar no rīta, un dabīgi, ka nevarēju palikt vienaldzīgs par šādu notikumu. Atnācu šurp pirmkārt, tādēļ, lai šeit, Pastāvīgajā pārstāvniecībā, kas ir neliela Azerbaidžānas zemes saliņa Maskavā, izteiktu savu līdzjūtību visai azerbaidžāņu tautai sakarā ar traģēdiju, kas izraisījusi lielus cilvēku upurus. Otrkārt, gribu izteikt savu attieksmi par šo jautājumu. Es lūdzu Pastāvīgo Azerbaidžānas pārstāvi Maskavā Zohrabu Ibragimovu darīt zināmus manus vārdus, dziļās skumjas, patieso līdzjūtību azerbaidžāņu tautai. Diemžēl patlaban man citu iespēju nav.

Kas attiecas uz notikumiem, kas risinājušies Azerbaidžānā, tad uzskatu tos par prettiesiskiem, kas ir sveši demokrātijai, un tie pilnībā ir pretrunā humānisma principiem un tiesiskas valsts izveidei mūsu valstī. Ir zināmi iemesli tam, ka Azerbaidžānā izveidojusies šāda situācija. Negribu sīki pievērsties detaļām, tas aizņemtu daudz laika. Divu gadu garumā turpinās starpnacionālais konflikts starp Azerbaidžānu un Armēniju, kas radies sakarā ar notikumiem Kalnu Karabahā un ap to. Divi gadi - pietiekoši ilgs laiks, lai Azerbaidžānas un Armēnijas augstākie partijas-politiskie vadītāji noregulētu šo jautājumu, darītu galu iekšējiem nemieriem, starpnacionālajiem konfliktiem un radītu apstākļus katra cilvēka brīvai dzīvošanai, neatkarīgi no viņa nacionālās piederības, mūsu kopējā federatīvajā PSR Savienībā.

Taču es uzskatu, ka šo divu gadu laikā, šajā virzienā pietiekoši mēri netika pieņemti. Ja radušos sarežģījumu sākumā Kalnu Karabahā būtu pieņemti visi nepieciešamie mēri, vispirms no valsts augstākās partijas politiskās vadības puses, tad šodien mēs nenovērotu spriedzes eskalāciju un zaudējumus, kādus mēs novērojam no vienas un otras puses divu gadu garumā, un to militāro akciju, kas tika uzsākta naktī no 19. uz 20.janvāri, 1990.gadā, kas izraisīja cilvēku upurus.

Protams, vispirms vainīgs ir, tagad jau bijušais, Azerbaidžānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmais sekretārs Vezirovs. Savas atrašanās laikā šajā augstajā postenī viņš neko nav izdarījis situācijas stabilizēšanai Azerbaidžānā. Tieši otrādi, ar savām nepareizajām darbībām, nederīgo darba stilu, nepareizu politisko manevrēšanu nostādīja sevī pretī tautai, neiekaroja nekādu autoritāti, radīja bezdibeni starp sevi un tautu. Tauta bija sašutusi. Vairāku mēnešu garumā notikušie mītiņi Baku un citās Azerbaidžānas pilsētās un rajonos tiek izvirzītas prasības par Azerbaidžānas partijas vadības atstādināšanu. Runa gāja galvenokārt par Vezirova atstādināšanu. Nesaprotami, kādēļ šis jautājums līdz šim nav ticis atrisināts, un tikai vakar, pēc tam, kad tika ievests karaspēks Baku un notikuši grautiņi, Vezirovs, faktiski, aizbēga no Azerbaidžānas. Tā - ir liela kļūda. Pati lielākā kļūda tā, ka tāds, šim mērķim nederīgs cilvēks tika nozīmēts par Azerbaidžānas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas pirmo sekretāru. Taču runa nav tikai par to.

Tagad vēlos apstāties pie traģēdijas, kura notika naktī no 19. uz 20.janvāri un turpinās līdz šai dienai. Uzskatu, ka stāvokļa politiskās regulēšanas rezerves Azerbaidžānā bija. Azerbaidžānas vadība, kā arī valsts augstākā politiskā vadība neizmantoja šīs iespējas. Varēja novērst uzbrukumu robežai. Jo 3 mēnešus atpakaļ cilvēki izvirzīja savas prasības, saistītas ar robežjoslu. Taču neviens nevēlējās ar viņiem tikties, veikt izskaidrojošo darbu, pieņemt atbilstošus mērus.

Atkārtoju: nav izsīkušas iespējas, lai nomierinātu cilvēkus. Ja 2 - 3 mēnešus atpakaļ jautājums būtu atrisināts nostiprinot partijas vadību Azerbaidžānā, tad, iespējams arī nebūtu tās situācijas un nepieciešamības karaspēka ievešanai. Taču pie visiem apstākļiem uzskatu, ka bija jautājuma politiskās noregulēšanas iespējas, dialogs ar tautu. Taču tās netika izmantotas, un naktī no 19. uz 20.janvāri Baku tika ievests liels Padomju Armijas kontingents, PSRS IeM karaspēks. Pie kādām traģiskām sekām tas noveda, tagad mums labi zināms. Uzskatu, ka cilvēku rīcība, kuri pieņēma šādu lēmumu, bija politiski kļūdaina. Pieļauta rupja politiska kļūda. Viņi vienkārši nepārzināja īsto situāciju republikā, azerbaidžāņu tautas psiholoģiju. Viņiem nebija pietiekošu kontaktu ar dažādiem tautas slāņiem. Nespēja paredzēt, ka viss izvērtīsies tādā traģēdijā.

Vajadzēja to paredzēt un pieņemt nepieciešamos mērus, aprēķināt, kas svarīgāks un nepieciešamāks. Starp citu, ienāca paziņojumi, ka bojā gājušas arī daudzas militārpersonas. Jājautā, kur ir krievu puiša vaina, kurš nosūtīts ar valsts augstākās partijas kļūdainu lēmumu lai apspiestu tā saucamo dumpi Azerbaidžānā?

Azerbaidžānā no ārienes ievests liels karaspēka kontingents. Jāsaka, ka man labi zināms, cik liels karaspēks atrodas Azerbaidžānā. Tur jau tā dislocēts pietiekoši liels karaspēka daudzums: 4.armija, Kaspijas jūras-kara flotile, desantkaraspēka divīzija, pretgaisa aizsardzības karaspēks, IeM iekšējais karaspēks. Kāpēc bija nepieciešams tur ievest papildus karaspēku? Nepieciešamības gadījumā varēja izmantot tur atrodošos karaspēku. Azerbaidžānas vadībai, kura pieņemusi šādu lēmumu, vajag nest atbildību par to, un pirmkārt Vezirovam, kurš aizbēga no Azerbaidžānas. Jānes atbildība arī tiem, kas dezinformēja valsts augstāko politisko vadību. Uzskatu, ka valsts augstākai politiskajai vadībai nebija pietiekošas un objektīvas informācijas. Valsts vadība tika maldināta, kā rezultātā tika pieņemts šāds lēmums.

Visiem, kas saistīti ar šo traģēdiju, ir jāsaņem sods.