Domāju, ka mums varbūt, vajadzēja satikties agrāk - un tādēļ, ka Aizkaukāza reģions ir savstarpēji saistīts, un par cik jūs komandējiet Krievijas bruņotos spēkus, kuri dislocējās Gruzijā un Armēnijā. Taču apstākļi kaut kā neļāva. Jautājumu risināšanai, kas skar mūsu republikas intereses, savstarpējā sadarbībā ar Gruzijas Republiku, ar kuru mums ir labas attiecības, es tikos ar Eduardu Ševardnadzi un citiem šīs republikas vadītājiem. Viņi atbrauca pie mums uz šejieni, tika risināti daudzi jautājumi, saistīti ar ekonomisko sadarbību, sevišķi, kas attiecas uz palīdzības sniegšanu Gruzijai enerģētikas nodrošināšanā. Ar Armēniju mēs, diemžēl atrodamies karastāvoklī. Bet jūsu karaspēks, Krievijas Federācijas karaspēks, dislocējas Gruzijas teritorijā un Armēnijas teritorijā. Bez kontaktiem mums neiztikt. Taisnību sakot, telefona kontakti mums bija, mūsu pārstāvji tikās ar jums. Taču mums, domāju, vajadzētu daudz ciešāk kontaktēties, lai nepieļautu nekādus misēkļus mūsu savstarpējās attiecībās. Jo, kad ir kontakti, kad ir tikšanās, vieglāk tiek risināti jautājumi, bet kad nav sakaru, jebkurš mazs jautājums var pārvērsties lielā problēmā, kaut arī iespējams, tam nav tādas nozīmes.

Mūsu republikai nav nekādu problēmu ar Gruziju. Mums ar šo valsti vēsturiski izveidojušās draudzīgas un labas kaimiņattiecības. Kaut arī mūs kopumā satrauc stāvoklis Gruzijā, tādēļ mēs nevaram būt vienaldzīgi pret to, kas notiek kaimiņvalstī. Sevišķi mūs satrauc Gruzijā dzīvojošo azerbaidžāņu stāvoklis. Un viņu tur ir daudz, pēc mūsu rīcībā esošajiem datiem, - apmēram 600 tūkstoši cilvēku. Pie kam dažos rajonos - Marneulas, Dmanisas, Gardabanas - viņi dzīvo kompakti. Mēs saņemam ļoti satraucošus signālus: reizēm par vardarbības, netaisnības u.t.t. faktiem attiecībā pret atsevišķiem azerbaidžāņiem. Mūsu pārstāvji izbrauca uz turieni šajā jautājumā. Speciāli devās uz Gruziju valsts sekretārs Lala-Šovket Gadžijeva, kura apmeklēja Dmanisas un Gardabanas rajonus, tikās ar Gruzijas vadību. Azerbaidžānas kaimiņrajonu ar Gruziju pārstāvji izbrauca uz kaimiņrepubliku lai nogādātu tur humāno vai materiālo palīdzību Marneulas un Dmanisas rajonu iedzīvotājiem.

Taču tas pagaidām, diemžēl nedod rezultātus. Man bija telefona saruna ar Eduardu Ambrosijeviču Ševardnadzi, viņš teica, ka no viņu puses tiek veikti pasākumi kārtības ieviešanā un pienācīgu dzīves apstākļu radīšanā šo rajonu azerbaidžāņu nacionalitātes iedzīvotājiem.

Izmantojot gadījumu, es vēršos pie jums ar lūgumu, par cik jūsu karaspēka daļas atrodas Gruzijas teritorijā, tai skaitā arī šajā reģionā, lai jūs pievērstu uzmanību šim jautājumam. Šīs azerbaidžāņu tautības personas ir Gruzijas pilsoņi, viņi gadsimtiem tur dzīvo, tā ir viņu dzimtene, dzimtā zeme, un nepieciešams nodrošināt viņiem drošību, normālus dzīves un darba apstākļus.

Daži simptomi mūs ļoti satrauc, es runāju par to ar Eduardu Ambrosijeviču Ševardnadze. Ja neapturēsim dažas negatīvās parādības, kuras tur notiek, tās var novest pie daudz nopietnākām sekām. Un tas, kas notiek pēc tam, kad stāvoklis kļūst sarežģītāks, mēs redzam no tā saucamā Karabahas konflikta piemēra, kurš tagad izaudzis par atklātu karadarbību starp Armēniju un Azerbaidžānu. Tādēļ pirmais mans lūgums attiecas uz šo problēmu. Es vēlētos, lai jūs pievērstu tam uzmanību.

Es vairākkārtīgi esmu norādījis Azerbaidžānas Valsts vārdā un šodien, izmantojot tikšanos ar jums, paziņoju - mēs vēlamies šī jautājuma miermīlīgu risinājumu. Mēs vēlamies, lai šis karš izbeigtos, tas uzsākts gandrīz 6 gadus atpakaļ, un pagājušie gadi pārliecinoši demonstrējuši visai pasaulei, ka karš atnesis nelaimes gan azerbaidžāņu, gan armēņu tautām. Tas nenesīs tos rezultātus, kādus sagaida Armēnijas ekstrēmie spēki. Tādēļ es teicu un teikšu: izejot no pasaules politiskās pieredzes, šis jautājums jārisina miera ceļā. Mēs neesam sagrābuši nevienu metru Armēnijas teritorijas, taču armēņu bruņotie formējumi ir okupējuši - jūs militārpersona, labi saprotat - gandrīz 20 procentus Azerbaidžānas teritorijas, tai skaitā ārpus bijušās Kalnu Karabahas apgabala robežām. Ja uzskatītu, ka šis karš tiek vests, kā to cenšas parādīt armēņu puse, lai aizsargātu kalnu Karabahas armēņu mazākumtautības intereses, tad kā saprast to, ka no pašas Kalnu Karabahas padzīti 50 tūkstoši azerbaidžāņu, bet aiz Kalnu Karabahas robežām armēņu bruņotie formējumi okupējuši septiņus mūsu rajonus - Lačinskas, Keļbadžaras, Agdamas, Fizulinas, Džebrailas, Zangilanas un Gubadlinas, to iedzīvotāji atrodas smagos apstākļos, daudzi no viņiem dzīvo teltīs. Varat aizbraukt, aplūkot tos mūsu rajonus, kur viņi izvietoti. Bet materiālās bagātības, kas gadu desmitiem tika uzkrātas šajos rajonos, izlaupītas un iznīcinātas. Tas ir vandālisms no armēņu bruņoto formējumu puses. Un protams, to, es domāju, pasaule nevienam nepiedos. Pasaule nepiedod agresiju, agresorus.

Tādēļ es paziņoju un paziņošu, izmantojot šo izdevību, personīgi es jums to saku, kaut arī jums ir zināms Azerbaidžānas valdības paziņojums, ka mēs esam šī jautājuma miermīlīgas risināšanas piekritēji, taču pie nosacījuma, ka armēņu bruņotie formējumi bez jebkādām ierunām atstās Azerbaidžānas teritoriju, pirmkārt tos rajonus, kuri atrodas ārpus Kalnu Karabahas apgabala. Šādi priekšlikumi iesniegti. Taču agresori, izmantojot laiku, uzskata, ka tā var palikt mūžīgi. Es biju spiests, 24.decembrī, NVS valstu vadītāju tikšanās laikā Ašhabadā uzstāties ar paziņojumu. Jums tas ir zināms.

To izraisīja tas, ka 24 septembrī Azerbaidžāna iekļāvās NVS valstu sastāvā, parakstīja Līgumu par kolektīvo drošību, par to, ka tā kļuva par pilntiesīgu NVS locekli. Taču arī Armēnija atrodas NVS sastāvā. Tādēļ arī es uzstājos Ašhabadā ar paziņojumu par to, ka nevar būt ne runas par NVS valstu kolektīvās drošības nodrošināšanu, šīs Sadraudzības drošību no ārējo spēku uzbrukuma, ja netiek nodrošināta iekšējā drošība.

Tādēļ es runāju tur, runāju ar atsevišķiem neatkarīgo valstu, kuras ietilpst NVS sastāvā, vadītājiem, ka mēs nevaram samierināties ar šādu stāvokli, un domāju, ka šim paziņojam jādod savi rezultāti. Saku jums, tāpēc, ka parakstot Līgumu par kolektīvo drošību, mēs vadījāmies tieši no šāda visu Sadraudzības valstu bruņoto spēku sadarbības principa, tai skaitā Azerbaidžānas un Krievijas un citu valstu.

Jūs pārstāvat Krievijas armiju Gruzijā un Armēnijā. Tādēļ es vēlētos lūgt jums izmantot visas savas iespējas, savu autoritāti tam, lai dažas Armēnijas aprindas atteiktos no šī neprāta. Es atkārtoju, mēs esam par miermīlīgu jautājuma risinājumu, mēs esam par mieru, par kara pārtraukšanu, par karadarbības pārtraukšanu.

Pēdējās dienās notiek nežēlīga karadarbība. Mēs neesam vainīgi, ka agresori jau mēnesi-pusotru kaļ tālākās virzības plānus Azerbaidžānas teritorijas tālākajā iekšienē, jaunu mūsu rajonu sagrābšanā. Varbūt agrāk viņiem tas arī izdotos, bet tagad neizdodas, viņi saduras ar pietiekoši spēcīgu pretestību, tas izraisa, protams, karadarbību, ir zaudējumi no vienas un otras puses, un mūsu bruņotie spēki pēdējā laikā ar pienācīgu pretsparu atsit armēņu formējumus.

Jums, varbūt zināms, ka viņi nes lielus zaudējumus - kā cilvēciskos, tā arī tehnikas. Kāpēc tas viss vajadzīgs? Mums tas nav vajadzīgs. Mēs neuzbrūkam, mēs aizstāvam savas teritorijas, tie ir viņi, kas iebruka mūsu zemē.

Tādēļ es, godīgi sakot, vēlos izteikt neapmierinātību ar to, ka mūsu draugi no Sadraudzības valstīm, it īpaši Krievija, neizrāda pietiekošu principialitāti šajos jautājumos. Paziņojumā Ašhabadā es atzīmēju, ka pēc tam, kad 24.septembrī Azerbaidžāna iekļāvās NVS sastāvā un parakstīja Līgumu par kolektīvo drošību, sagrābti vēl 4 Azerbaidžānas rajoni. Mums ir pamats izteikt neapmierinātību ar šādu stāvokli, ar to, ka mūsu NVS sabiedrotie zināmā mērā vienaldzīgi izturas pret to.

Taču neskatoties uz to, es vienkārši vēršos pie jums, lai jūs izmantotu savas iespējas, savu autoritāti, savu stāvokli, kuru jūs ieņemat Armēnijā, tam, lai visu apturētu, izmainītu situāciju. Es cieši paziņoju jums, un varat to nodot, tiem, kam uzskatāt par vajadzīgu, ka mēs - esam par karadarbības pārtraukšanu, mēs esam par to, ka šo jautājumu jārisina miermīlīgā ceļā.

Taču visi pārējie jautājumi ļoti viegli risināmi. Pats galvenais jautājums - tas, par ko es jau runāju, - karadarbības pārtraukšana, valsts suverenitātes nodrošināšana, Azerbaidžānas teritoriālās nedalāmības nodrošināšana. Šajā jautājumā es no jauna vēršos pie jums. Es atkārtoju, ka nevēlos runāt par to, ka jūsu karaspēks sniedz palīdzību Armēnijai, kaut arī šādu runu ir ļoti daudz. Man nav pamata oficiāliem paziņojumiem, taču jūs atrodaties Armēnijas teritorijā, šajā teritorijā ir Krievijas militārās bāzes, pie kam tām ir oficiāls militāro bāžu statuss. Armēnija ar mums karo, ne mēs, bet viņi sagrābj mūsu teritorijas. Tādēļ man ir tiesības - pamatojoties uz starptautisko tiesisko normu pamata, uz juridisko normu pamata - vērsties pie jums ar lūgumu, lai jūs izmantotu visu savu ietekmi un pieņemtu atbilstošos mērus.

Ceru, ka jūs pieņemsiet šādus mērus. Kas attiecas uz kravu transportēšanu caur Azerbaidžānas teritoriju Krievijas karaspēka funkcionēšanas nodrošināšanai, kas atrodas Aizkaukāza reģionā, mēs to nodrošinām un darīsim arī turpmāk, tādēļ, ka ar Krieviju mums ir draudzīgas attiecības, tāpat, kā tīri dabīgi, ar Krievijas Federācijas armiju, un tas tā arī turpināsies. Es cenšos darīt visu, lai šīs attiecības nostiprinātos. Taču mums ir ļoti daudz signālu par to, ka degviela, kas tiek transportēta uz karaspēka daļu adresi uz Gruziju vai Armēniju caur Azerbaidžānas teritoriju, pēc tam nonāk armēņu bruņoto formējumu rokās un tiek izmantota pret mums.

Dotajā gadījumā es runāju par to kā par signālu, par paziņojumiem. Pie kam, viss tas tiek apspriests, teikšu atklāti, no dažādu Azerbaidžānas iedzīvotāju slāņu puses un mums pat tika izvirzīta apsūdzība: kāpēc mēs ļaujam transportēt šīs kravas caur Azerbaidžānas teritoriju, jo tas viss tādā vai citādā mērā sniedz palīdzību armēņu bruņotajiem formējumiem? Es jums par to saku, lai jūs vēlreiz pievērstu uzmanību šiem jautājumiem.

Laikraksts "Baku strādnieks", 1994.gada 11.janvārī.