Geidara Alijeva uzruna PSRS Ministru kabineta partijas organizācijā - Maskava, 1991. gada 19. jūlijs


Informēju jūs par to, ka esmu pieņēmis lēmumu izstāties no PSKP.

Uzreiz vēlos brīdināt, ka tā nav vienkārši nodeva "modei", bet gan rezultāts manam, pēdējo gadu laikā noietam, vilšanās un vērtību pārvērtēšanas grūtajam ceļam.

Galvenie iemesli, kas mudinājuši mani spert šo soli, ir šādi.

Pirmais. Jautājums par izstāšanos no PSKP man radās jau 1990.gada janvārī, kad notika pret Azerbaidžānas tautu vērsta kara agresija, kuru īstenoja centra un Azerbaidžānas Komunistiskās partijas CK politiskā vadība. Janvāra notikumu rezultātā gāja bojā un guva ievainojumus simtiem nevainīgu mierīgo iedzīvotāju, starp kuriem bija arī sirmgalvji, sievietes un bērni.

Nosodot šo antihumāno, antikonstitucionālo un prettiesisko aktu savās runās, es cerēju, ka PSKP CK un Azerbaidžānas KP CK atklās šo noziegumu un noteiks vainīgos. Ar grūtībām sevi pārvarot, es pacietīgi gaidīju. Taču kā atbilde uz šīm uzrunām, samērā drīz tika organizēta masu uzrīdīšana man, ko īstenoja partijas preses orgāni, sākot ar laikrakstu "Pravda". Tika ignorēti visi mani mēģinājumi uzstāties šajos masu informācijas līdzekļos, lai argumentēti noraidītu pret mani vērstos izdomātos faktus. Atklātība, kas tika pasludināta par pamatu pārkārtošanās realizācijai, praksē izrādījās vienpusēja.

Tautas deputātu, Nahičevānas Autonomās Republikas Augstākā Medžlisa, dažādu pilsoņu grupu, pazīstamu inteliģences pārstāvju daudzās uzrunas par nepieciešamību noteikt janvāra traģēdijas vaininiekus un sodīt viņus, Azerbaidžānas komunistiskā vadība spītīgi noraidīja.

Ir pagājis pusotrs gads. Ne tikai nekas nav izdarīts, lai atklātu šo šausminošo noziegumu, bet pat tieši otrādi, tiek veikti visi nepieciešamie pasākumi, lai to noslēptu, cerot uz to, ka laiks palīdzēs aizmirst traģēdiju. Tomēr vēsture mums ir vairākkārtīgi pierādījusi, ka nedz gadi, nedz pat desmitgades nespēj piespiest aizmirst un piedot asiņainus noziegumus pret savu tautu.

Otrais. Centra divkosīgās politikas rezultātā nu jau vairāk kā trīs gadus saglabājusies asa konflikta situācija Kalnu Karabaha apgabalā Azerbaidžānas teritorijā. Tā radusies armēņu nacionālistu spēkiem PSKP CK paspārnē. Šis apgabals pēc būtības ir izgājis ārpus Azerbaidžānas valsts pārvaldes.

Valsts suverenitāte, Azerbaidžānas teritoriālā nedalāmība, pārkāpjot Konstitūciju, ir rupji sagrauta. Starp Armēniju un Azerbaidžānu noris nepieteikts karš, gandrīz katru dienu iet bojā cilvēki gan vienā, gan otrā pusē. Un tas viss notiek Padomju valsts robežās ar tās "humāno" ideoloģiju.

Esmu pārliecināts - ja partijas vadība vēlētos, tad starpnacionālo konfliktu, kas radās saistībā ar tā saucamo Kalnu Karabaha jautājumu vēl 1987.-1988. gadā, varētu novērst vēl pašā sākumā, nepieļaujot agresijas, asinsizliešanas pastiprināšanos, kas radījis smagas nelaimes un ciešanas gan Azerbaidžānas, gan arī Armēnijas tautai. Tas nozīmē, ka politiskajam centram šis konflikts bija vajadzīgs.

Trešais. Visas sabiedrības demokratizācijas, politisko brīvību pasludināšanas periodā plašo demokrātisko kustību, kas izveidojās Azerbaidžānā 1988.gadā republikas teritoriālās nedalāmības aizsargāšanai, PSKP CK vadībā uzstājīgi apspieda Azerbaidžānas KP CK. Šajos gados politisku motīvu dēļ ir represētas daudzas personas.

Pusotru gadu divu miljonu lielā Azerbaidžānas galvaspilsēta bez jebkādiem pamatojumiem dzīvo ārkārtas stāvokļa režīmā. Tieši šajos apstākļos tika organizētas tā saucamās "demokrātiskās" republikas Augstākās Padomes vēlēšanas un referendums ar jau iepriekš noteiktu pozitīvu rezultātu par labu Savienības saglabāšanai. Būtu naivi pieņemt, ka ārkārtas stāvoklī var cerēt uz kaut kādu demokrātiju un brīvu tautas gribas izpausmi. Demokrātiskās organizācijas vairākkārtīgi ir pacēlušas jautājumu par to, ka republikas absolūtais vēlētāju vairākums nav piedalījies referendumā, tā rezultāti ir falsificēti. Tomēr Azerbaidžānas komunistiskā vadība neuzskatīja par vajadzīgu pat izskatīt šos paziņojumus.

Es esmu uzstājies un uzstājos pret centra uzspiesto jauno savienības līgumu. Nevar pastāvēt vairāku valstu suverenitāte vienas suverēnas valsts sastāvā ar visām no šī jēdziena izrietošajām brīvībām, pilnvarām un funkcijām.

Visām savienības republikām ir jāsniedz patiesa politiskā un ekonomiskā brīvība un pastāvība, nacionālas valsts atdzimšanai. Tas nekādi nekļūst par šķērsli republiku ekonomiskai integrācijai un tradicionālajiem kultūras sakariem, tieši pretēji, tas veicinās to pilnveidošanos un attīstību uz divpusēja un daudzpusēja pamata.

Būdams Azerbaidžānas un Nahičevānas Autonomās Republikas tautas deputāts, es savās uzrunās esmu vairākkārtīgi aktualizējis visus šos jautājumus, esmu piedāvājis Azerbaidžānas Komunistiskai partijai, kura ir pilnīgi zaudējusi autoritāti tautas acīs, atteikties no varas monopola, nodrošināt apstākļus brīvai un līdztiesiskai visu politisko spēku darbībai, radīt apstākļus demokrātiskas sabiedrības izveidei, politiskajam plurālismam un atklātībai pilnā apjomā.

Tomēr visas šīs uzrunas un mani priekšlikumi Azerbaidžānas komunistiskajā vadībā ne tikai netika izskatīti, bet pat izraisīja atbildes reakciju, kas izpaudās kā jauni, sagatavoti un organizētu uzbrukumi man. Laikrakstu redaktori, žurnālisti par manu uzrunu Azerbaidžānā publicēšanu, tika atbrīvoti no darba, tika pakļauti vajāšanām.

Viss izklāstītais ir liecis man spert galējo soli un paziņot par izstāšanos no PSKP, lai arī to izlemt man bija ārkārtīgi grūti. Esmu izaudzis komunistu ģimenē un visa mana apzinīgā dzīve ir saistīta ar Komunistisko partiju. Es saistīju savu likteni ar boļševiku partiju jau divdesmit gadu vecumā 1943. gadā.

Es no visas sirds ticēju Komunistiskās partija ideāliem un aktīvi piedalījos tās plānu īstenošanā. Tagad šī ticība ir sagrauta.

Bezgalīgie paziņojumi par partiju, kas atjaunojas, atjaunojas republiku Savienībā - kārtējā tautas mānīšana.

Ir godīgi un atklāti jāpasaka tautai, ka komunistiskais eksperiments, sociālistiskā izvēle mūsu valstī nav sevi attaisnojusi, ar republiku Savienības spēkiem radītais un uzturētais ir sevi izsmēlis.

Es iedomājos par tām grūtībām, kas man radīsies pēc šī mana paziņojuma, es paredzu visdažādākos uzbrukumus un morālu uzrīdīšanu. Tomēr partijas izietā ceļa skaidrā analīze mani ir novedusi pie pozīcijas, kuru tikko izklāstīju. Tajā pat laikā es apzinos arī savas atbildības lielumu.

Pametot PSKP rindas, es paužu cieņu visiem tās godīgajiem un uzticīgajiem komunistiem, kuri vēl tic un cer.