"HEYDƏR ƏLİYEV İRSİ"
BEYNƏLXALQ ELEKTRON KİTABXANA
"HEYDAR ALIYEV HERITAGE"
INTERNATIONAL ONLINE LIBRARY
- Bibliotēka – tā ir svēta vieta tautai, nācijai, tas ir tikumības, zināšanu un gudrības avots
G.Alijevs
G.Alijevs
Azerbaidžānas Republikas Prezidenta Geidara Alijeva uzstāšanās ANO Ģenerālās Asamblejas 49.sesijā – Ņujorkā, 1994.gada 29.septembrī.
Godātais priekšsēdētāja kungs!
Godātais Ģenerālsekretāra kungs!
Dāmas un kungi!
Vispirms, ļaujiet man apsveikt Amara Essi kungu sakarā ar viņa ievēlēšanu ANO Ģenerālās Asamblejas 49.sesijas priekšsēdētāja postenī un novēlēt viņam panākumus darbā. Vēl arī gribu pateikties pagājušās sesijas priekšsēdētājam Samuela Insanelli kungam par paveikto darbu.
Izsaku dziļu atzinību Viņa Augstībai Butrosa Gali kungam, ANO Ģenerālsekretāram, par viņa nenogurdināmām pūlēm miera un drošības nostiprināšanā visā pasaulē.
Es īpaši pateicos viņam par to nerimstošo uzmanību mūsu jaunās valsts, kura pārdzīvoja smagu periodu savā vēsturē, problēmām.
Dāmas un kungi!
Ar saviļņojuma un lepnuma jūtām es uzstājos jūsu priekšā no paša autoritatīvākā starptautiskā foruma tribīnes. Pirmo reizi neatkarīgās Azerbaidžānas Prezidents pārstāv savu valsti pasaules sabiedrībā, kuru šī sabiedrība atzina un pievienojās tai kā līdzvērtīga līdztiesīgu vidū.
Azerbaidžānas tauta gadsimtiem ir tiekusies pēc brīvības. Pēc Padomju Savienības sabrukuma tā ieguva nacionālo neatkarību. Mūsu republika stingri nostājās uz tiesiskas, demokrātiskas un civilizētas valsts izveides ceļa. Tas viss – ir ļoti sarežģīts process, ko nevar paveikt vienā dienā, taču mēs konsekventi virzāmies uz nosprausto mērķi un īsā laika periodā paveikts daudz, radīti visi apstākļi tiesiskas demokrātiskas sabiedrības izveidei. Mūsu republikā jau pastāv daudzpartiju sistēma, stingri iesakņojušies politiskā plurālisma, personas brīvības, vārda, preses, sirdsapziņas, cilvēktiesību un tiesiskuma principi. Visiem daudznacionālās Azerbaidžānas pilsoņiem, neatkarīgi no ādas krāsas, reliģiozās un valodas piederības, ir vienādas tiesības.
Politiskās pārmaiņas, valsts demokratizācija radīja priekšnoteikumus dziļu ekonomisku reformu veikšanai, kas nodrošina pāreju uz tirgus attiecībām. Mēs visādā veidā atbalstām brīvas uzņēmējdarbības attīstību, privāto iniciatīvu, esam sākuši plaša mēroga privatizācijas programmas realizāciju, pie kam izmantojam pasaules pieredzi, balstītu uz vispārcilvēciskām vērtībām, attīstīto pasaules valstu pieredzi, kuras jau sasniegušas lielus panākumus civilizētas, plaukstošas demokrātiskas valsts celtniecībā.
Atrodoties svarīgas ģeopolitiskas Eiropas un Āzijas krustcelēs, kas izraisa daudzu valstu lielu interesi, ar plašiem dabas resursiem un ievērojamu rūpniecisko potenciālu, balstoties uz azerbaidžāņu tautas stingro gribu un ticību, mēs īstenojam šo stratēģisko kursu uz savas neatkarības nostiprināšanu un demokrātisku, tirgus reformu īstenošanu. Un šodien, no šīs augstās tribīnes, es stingri pasludinu, ka neviens nespēs piespiest azerbaidžāņu tautu atkāpties no uzņemtā kursa, un mēs ar optimismu raugāmies mūsu valsts nākotnē.
Mūsu optimisms arī saistīts ar tiem vēsturiskajiem procesiem, kas notiek pasaulē, nopietnām izmaiņām starptautisko attiecību sistēmā. Par tās nākamo pamatu, bez šaubām, kļūs vienlīdzīga kārtība pasaulē, kura nomainīs militāro konfrontāciju un ideoloģisko opozīciju. Par pasaules kārtības jaunajiem pamatprincipiem kļūs partnerattiecības un Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principi un nolikumi. Mēs redzam gaismu tuneļa galā, kas ved ārā no naidīguma pasaules, balstītas uz spēka demonstrāciju, uz sadarbības un labklājības ēru, un esam gatavi iet pa šo ceļu kopā, roku rokā ar visām pasaules tautām un valstīm.
Taču cilvēcei draudošās briesmas, pilnībā nav novērstas. Vēl eksistē vecie stereotipi, nav pārvarētas daudzās problēmas, kas krājušās gadu desmitiem konfrontācijas gaitā, īpaši atbruņošanās jomā, masu iznīcināšanas līdzekļu likvidēšanā. Pagātnes slimībām pakļautas arī valstu savstarpējās attiecības, ar dažādām ekonomiskām iespējām. Laiks mums sniedz jaunus izaicinājumus, saistītus ar ekoloģiskiem draudiem, iedzīvotājiem un attīstību.
Par vecās pasaules kārtības sairuma reālijām kļuvis agresīvais nacionālisms un separātisms, kas izraisa konfliktus Kaukāzā, Balkānos un citos zemeslodes punktos, kas kļuvuši karsti no uguns un izlietajām asinīm. Šie konflikti ne tikai bremzē neatkarīgo tautu attīstību, un nes tiešus draudus vēl nenobriedušās demokrātijas eksistencei, bet tie ir arī draudi vispārējam mieram un drošībai.
Tādēļ īpaša atbildība pēc konfrontācijas pasaulē gulstas uz autoritatīvām starptautiskajām organizācijām, lielvalstīm, kurām, izmantojot savu politisko ietekmi, ekonomiskās, finanšu un militārās iespējas, vēl aktīvāk jāvirza savs potenciāls uz konfliktu slāpēšanu, miera nostiprināšanu, stabilitāti un drošību visos zemeslodes nostūros.
Protams, vadošā loma jaunas pasaules kārtības izveidē pieder Apvienotajām Nācijām, kuras nākošajā gadā atzīmēs savu 50 gadu pastāvēšanu, tās Drošības Padomei, kurai ir pieredze daudzu konfliktu un krīzes situāciju atbloķēšanā. Taču Drošības Padomei vēl priekšā smagi pārbaudījumi: pierādīt starptautiskajai sabiedrībai savu efektivitāti jaunajos apstākļos. Šodien, kā nekad iepriekš, no Drošības Padomes tiek prasīta lielāka neatlaidība, lai garantētu tās rezolūciju izpildi. Ceram, ka Padomes sastāva paplašināšana veicinās tās nostiprināšanu.
Mēs piešķiram lielu nozīmi Ģenerālās Asamblejas lomai, ko saskatām pirmkārt tajā apstāklī, lai nostiprinātu visciešāko valstu sadarbību lēmumu pieņemšanā, kas balstās uz kompromisiem un interešu līdzsvaru.
Pašreizējos apstākļos pieaug arī ANO Ģenerālsekretāra savu pilnvaru izmantošanas efektivitātes loma, kā arī atbalsts, kuru tam jāsniedz organizācijas dalībvalstīm, kuras ir līdzatbildīgas starptautiskā miera un drošības nostiprināšanā.
Kopumā, Azerbaidžānas Republika ar optimismu novērtē ANO perspektīvas nākotnē un ir pilna apņēmības arī turpmāk atbalstīt augstos Apvienoto Nāciju principus, panākt organizācijas autoritātes un efektivitātes celšanos.
Cienītās dāmas un kungi!
Ja daudziem no mums jēdziens „karš”, „bruņots konflikts”, par laimi asociējās ar vēsturi, vai notikumiem, notiekošiem tālu no mūsu mājām, tad manai tautai – tā ir cietsirdīga realitāte, asiņaina ikdiena.
Sešus gadus Azerbaidžānas zemē liesmo kara uguns. Armēnijas Republika aizbildinoties ar armēņu etniskās grupas, kuri dzīvo Kalnu Karabahas rajonā, pašnoteikšanās tiesību realizāciju, atklāti īsteno dzīvē mūsu valsts teritoriju aneksijas plānus, vardarbīgi izmainot tās valstiskās robežas un izdzenot azerbaidžāņu iedzīvotājus no dzimtajām mājām.
Tas viss tiek apslēpts zem patvaļīgas tautu pašnoteikšanās tiesību interpretācijas, kā jebkuras etniskas kopienas tiesības patvaļīgi deklarēt savu neatkarību un iestāties citas valsts sastāvā. Šāda tiesību uz pašnoteikšanos interpretācija ir pretrunā suverenitātes principiem un valsts teritoriālai nedalāmībai. Jebkuri centieni absolutizēt šīs tiesības noved pie vardarbīgiem konfliktiem, kuriem par lieciniekiem esam kļuvuši kā mūsu reģionā, tā arī citos mūsu planētas nostūros.
Satraukumu par šo jautājumu izteica arī ANO Ģenerālsekretārs Butros Gali: „Ja katra etniskā, reliģiozā vai lingvistiskā grupa pieprasīs valstiskumu, tad dalīšanās būs bezgalīga, un pasaule, drošība un ekonomiskā labklājība būs vēl grūtāk sasniedzama”.
Es pilnībā piekrītu cienījamā Butrosa Gali uzskatiem un tam, ka „nedrīkst pieļaut, ka tautu pašnoteikšanās un suverenitāte, teritoriālā nedalāmība un valsts neatkarība, izveidojusies starptautiskās sistēmas ietvaros – vienlīdz vērtīgi un svarīgi, - nostātos opozīcijā ”.
Zinot to, ka pasaules sabiedrība nav pietiekoši informēta un virknē gadījumu informēta vienpusīgi par notikumiem mūsu reģionā, vēlētos īsumā iepazīstināt jūs ar reālo situāciju. Izveidojot spēcīgu militāro grupējumu Azerbaidžānas teritorijā, Kalnu-Karabahas reģionā Armēnijas Republika izvērsa aktīvu karadarbību pret mūsu republiku. Pēc Šušas pilsētas un Lačinas rajona ieņemšanas Kalnu Karabahas aneksija bija pabeigta, no turienes izdzīti apmēram 50 tūkstoši tur dzīvojošo azerbaidžāņu. Izmantojot Kalnu Karabahas placdarmu, armēņu militārie formējumi pēc tam uzbrukumu gaitā vēl okupēja sešus citus Azerbaidžānas rajonus – Kjaļbdžarskas, Agdamas, Fizuļinskas, Džebrailas, Zangilānas un Gubadlinas, kuri tāpat kā Lačinas rajons atrodas ārpus bijušās Kalnu-Karabahas autonomijas un ir četras reizes lielāka nekā tās teritorija.
Agresijas rezultātā vairāk kā 20 procentu Azerbaidžānas teritoriju ir okupējuši Armēnijas Republikas bruņotie spēki. Man jāpastāsta par šausmīgiem zaudējumiem no Azerbaidžānas puses: nogalināti vairāk kā 20 tūkstoši cilvēku, ap 100 tūkstošiem ievainotu un sakropļotu, 6 tūkstoši saņemti gūstā, vairāk kā miljons azerbaidžāņu – apmēram 15 procentu valsts iedzīvotāju – kļuvuši par bēgļiem un dzīvo telšu pilsētiņās. Savā dzimtenē viņi zaudējuši savas mājas un cieš no karstuma, aukstuma un epidēmijām, viņiem trūkst pats nepieciešamākais. Okupētajās Azerbaidžānas teritorijās sagrautas 700 pilsētas un ciemati, kuros nodedzinātas un izlaupītas praktiski visas mājas, skolas, slimnīcas, iznīcināti vissenākās kultūras pieminekļi.
Domāju, ka nav jāpierāda, ka dotajā gadījumā mums nav darīšana ar „pašnoteikšanās tiesībām”, bet ar rupjiem starptautisko tiesību pārkāpumiem, ar agresiju pret suverenitāti, teritorijas nedalāmību un ANO dalībvalsts politisko neatkarību.
Karš rada neciešamus apstākļus manai tautai, vairo sociālo spriedzi, traucē īstenot ekonomiskās un politiskās reformas, vērstas uz Azerbaidžānas sabiedrības demokratizāciju.
Kara rezultātā azerbaidžāņu tautai radīts milzīgs materiālais zaudējums, rēķināms miljardos amerikāņu dolāru. Taču morālo kaitējumu, kāds radīts cilvēku likteņiem un dzīvībai, tautas bēdas un sāpes nevar salīdzināt ne ar ko.
Asinis šodien līst ne tikai Azerbaidžānā, bet arī citos pasaules karstajos punktos. Tautas nedrīkst palikt vienaldzīgas pret traģiskiem notikumiem, notiekošiem tur, kur ir karš. Nepieciešams ar kolektīviem pūliņiem izdarīt visu, lai nepieļautu militāru konfliktu eskalāciju, panāktu to taisnīgu un drošu noregulējumu.
Dāmas un kungi!
Sakarā ar to, ka Armēnijas Republikas militārie spēki okupējuši Azerbaidžānas teritoriju, pēdējo divu gadu laikā Drošības Padome pieņēma 4 rezolūcijas un sešus tās priekšsēdētāja paziņojumus.
Visās rezolūcijās Drošības Padome apstiprina Azerbaidžānas Republikas suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, pasvītro, ka spēka pielietojums nav pieņemams teritoriju sagrābšanai, stingri pieprasa nekavējošu, pilnīgu un bezierunu visu okupācijas spēku izvešanu no visiem ieņemtajiem Azerbaidžānas rajoniem un bēgļu atgriešanu to pastāvīgajās dzīvesvietās.
Taču visus šos lēmumus Armēnijas Republika pilnībā ignorē. Vēl vairāk, tā turpina palielināt savu militāro spēku klātbūtni okupētajās Azerbaidžānas teritorijās.
No otras puses, arī Drošības Padome nav iedarbinājusi pieņemto rezolūciju izpildes mehānismu. Rodas jautājums, cik konsekventa un apņēmīga ir Drošības Padome, kā tiek noteikta tās pilnvaru izmantošanas pakāpe katrā konkrētā gadījumā?
Drošības Padomes lēmumu ignorēšana darbojas pret ANO un var graut ticību tās spējām pildīt savu galveno uzdevumu – uzturēt starptautisko mieru un drošību.
Uzkrātā pieredze reģionālo konfliktu noregulēšanā parāda, ka pūles pildīt rezolūciju noved pie panākumiem tikai tad, kad tie tiek pastiprināti ar kardināliem pasākumiem, kādi paredzēti ANO Statūtos.
Pašas autoritatīvākās starptautiskās organizācijas pienākums starptautiskās sabiedrības priekšā – pieņemt kardinālus mērus attiecībā uz valsti, kas rupji pārkāpj starptautisko tiesību normas.
Savās pūlēs noregulēt armēņu-azerbaidžāņu konfliktu mēs balstāmies uz tādu autoritatīvu organizāciju kā EDSO. Izveidotā EDSO Minskas grupa armēņu-azerbaidžāņu konflikta noregulēšanai arī balstās uz nepieciešamību atbrīvot visas ieņemtās teritorijas un ir par pilnīgu okupācijas spēku izvešanu no Azerbaidžānas, tās suverenitātes, valstiskās nedalāmības un starptautiski atzītu robežu cienīšanu.
Taču neskaitāmās EDSO pūles, jo tai nav attiecīgo mehānismu, diemžēl nav devušas kādus jūtamus, konkrētus rezultātus. Šodien mums ir tikai pirmais pozitīvais rezultāts: milzīgu pūliņu rezultātā un pateicoties aktīvai Krievijas Federācijas un EDSO Minskas grupas starpnieku misijai, tika panākta uguns pārtraukšana konflikta zonā.
Vairāk kā četrus mēnešus nav dzirdami šāvieni, netiek izlietas asinis. To visu mēs augsti novērtējam. Taču situācija tomēr paliek ārkārtīgi sarežģīta, bet pamiers – visai trausls.
Armēnijas Republika izvirza nelikumīgus okupēto Azerbaidžānas teritoriju daļu apmaiņas noteikumus pret Azerbaidžānas Republikas Kalnu Karabahas reģiona neatkarības statusu. Tā pieprasa saglabāt savu militāro spēku klātbūtni šajā Azerbaidžānas reģionā un kontroli pār Azerbaidžānas Šušas pilsētu un Lačinas rajonu, kas praktiski nozīmē mūsu teritoriju aneksijas nostiprināšanu.
Armēnija pilnībā izslēdz demogrāfiskās ainas atjaunošanu Kalnu Karabahā, kāda bijusi uz konflikta sākuma momentu, un azerbaidžāņu iedzīvotāju tur atgriešanos, tai skaitā vienā no senākajiem azerbaidžāņu kultūras centriem – Šušas pilsētā.
Uz šādiem noteikumiem Armēnija, neizpildot ANO Drošības Padomes rezolūciju, piedāvā izvietot gar viņu okupēto Azerbaidžānas Kalnu Karabahas reģionu, starptautiskos starpnieku spēkus, cenšoties pārvērst tos par situācijas konservācijas instrumentu, padarīt tos par savas aneksijas politikas ķīlniekiem.
Azerbaidžānas Republikas pozīcija bijusi vienmēr konstruktīva un tai ir miermīlīgs raksturs. Neskatoties uz visiem, mums nodarītajiem zaudējumiem, mēs piedāvājam armēņu pusei mieru uz starptautisko taisnīguma un humāno tiesību pamata. Mēs esam gatavi dot drošības garantijas armēņu iedzīvotājiem Kalnu Karabahā. Mēs esam par normālu komunikāciju atjaunošanu reģionā uz abpusējiem pamatiem, tostarp arī humanitāro koridoru starp Kalnu Karabahu un Armēnijas Republiku. Mēs piekrītam, nepieciešamības gadījumā, starptautisko miera uzturēšanas spēku izvietošanai konflikta zonā. Mēs esam gatavi apspriest arī Kalnu Karabahas statusu Azerbaidžānas valsts sastāvā.
Taču pastāv normas un principi, kas mums ir neaizskarami, - tā ir Azerbaidžānas suverenitāte un teritoriālā nedalāmība, visu okupēto zemju atbrīvošana, bēgļu atgriešana viņu dzimtajās mājās, tai skaitā 50 tūkstošus azerbaidžāņu bēgļus uz savu dzimteni – Kalnu Karabahu.
Azerbaidžānas Republika, vienlaikus paliekot par mierīga politiska konflikta noregulējuma piekritēju, uzskata, ka tikai likvidējot agresijas sekas Drošības Padomes rezolūciju ceļā, var vest stabilu un konstruktīvu sarunu procesu, ar mērķi nodibināt stabilu un ilgstošu mieru un nodrošināt visu reģiona iedzīvotāju drošību.
Tomēr mēs ceram uz pasaules sabiedrības palīdzību saskaņoto miera lēmumu realizācijas nodrošināšanai, pie nosacījuma, ka miera uzturētājiem ir neapšaubāms starptautiskām normām atbilstošs mandāts.
Augsti novērtējot sasniegto vienošanos par uguns pārtraukšanu, mēs saprotam, ka tas vēl nav miers, taču tas rada nepieciešamos priekšnoteikumus tā drīzākai sasniegšanai. Mēs vairākkārtīgi paziņojām par savu nelokāmo apņemšanos saglabāt uguns pārtraukšanas režīmu, pat līdz miera līguma sasniegšanas un pilnīgas militārā konflikta pārtraukšanas. Šodien es vēlreiz paziņoju par to no šīs augstās Apvienoto Nāciju Organizācijas tribīnes.
Atbalstot EDSO Minskas grupas un Krievijas Federācijas miera uzturēšanas centienus, mēs iestājamies par šo centienu konsolidāciju, pret jebkādu sacensību par līderu pozīciju iegūšanu konflikta noregulēšanā. Šāda sacensība var tikai sarežģīt miera sasniegšanu, kurš vienādā mērā nepieciešams Azerbaidžānas un Armēnijas tautām.
Mūsu prasības par pilnīgu visu okupēto Azerbaidžānas teritoriju atbrīvošanu ir pamatotas, tās pilnībā atbilst ANO Drošības Padomes rezolūcijām. Jebkādu rajonu aneksijas mēģinājumi mums nav pieņemami un tie ir pretrunā starptautisko tiesību normām.
Mums uzspiestā kara rezultātā republikā izveidojusies ārkārtīgi smaga humānā situācija. Katrs septītais cilvēks septiņu miljonu valstī – bēglis, kuram nav māju, darba, iztikas līdzekļu. Ciešot neatgriezeniskus zaudējumus, bēgļi un pārvietotās personas mitinās telšu nometnēs. Bargie ziemas apstākļi, nepieciešamā pārtikas daudzuma un medikamentu trūkums rada epidēmijas un bada draudus pašai neaizsargātai iedzīvotāju grupai. Ekstremālas situācijas ar bēgļiem pārvarēšana ir viena no galvenajām Azerbaidžānas valsts rūpēm.
Uz mūsu republikas steidzamo aicinājumu atsaucās starptautiskās organizācijas, virkne valstu, un mēs izsakām savu vissirsnīgāko pateicību Zviedrijas, Lielbritānijas, Vācijas, Japānas, Šveices, Nīderlandes un Dānijas valstu valdībām, kuras bija paši lielākie ANO donori humānās palīdzības sniegšanā Azerbaidžānai.
Mēs esam pateicīgi arī Turcijas, Irānas, Saūda Arābijas un citu valstu valdībām, kuras sniedza ievērojamu humāno palīdzību Azerbaidžānai divpusējo sakaru ietvaros.
Mēs arī pateicamies ANO Augstā komisāra pārvaldei bēgļu jautājumos, Starptautiskā Sarkanā Krusta Komitejai, ANO bērnu fondam, organizācijai „Ārsti bez robežām”, ļoti daudzajām nevalstiskajām organizācijām, kuras sniedza nenovērtējamu palīdzību.
Cienītās dāmas un kungi!
Raksturīgu nospiedumu mūsu republikas lomai, starptautisko attiecību sistēmā, uzliek Azerbaidžānas īpatnības, izrietošas no tās ģeogrāfiskā izvietojuma, sociāli-politiskās orientācijas un mūsu valsts kultūrvēsturiskām tradīcijām, kur vienkopus saplūdušas gan austrumu, gan rietumu civilizācijas.
Taču atbilstoši savu īpatnību izpratnei un ņemot vērā pārmaiņu izaicinājumus, mēs soli pa solim būvējam sadarbības konstrukciju ar ārpasauli.
No Azerbaidžānas Republikas starptautiskās atzīšanas laika, mēs esam nodibinājuši vienlīdzīgas un līdzsvarotas attiecības ar lielāko daļu valstu un esam iestājušies daudzās vispasaules un reģionālajās organizācijās, pielikuši lielas pūles mūsu starptautisko attīstību paplašināšanā, to sakaru atjaunošanā, kuri sakarā ar noteiktiem apstākļiem bija zaudēti.
Uzsverot vēsturisko, ģeogrāfisko, ekonomisko un kultūras sakaru sevišķo nozīmi ar neatkarīgajām valstīm, kas bija izveidojušies vēl bijušās PSRS teritorijā, mēs iestājamies par vienlīdzīgas sadarbības attīstību ar tām, it sevišķi ar Krieviju, kā uz divpusēju attiecību pamata, tā arī Neatkarīgo Valstu Sadraudzības ietvaros.
Veiksmīgi attīstās Azerbaidžānas draudzīgās attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Lielbritānijas Apvienoto Karalisti, Franciju, Ķīnu. Ciešas kaimiņattiecības mūs saista ar mūsu un tuvāko reģionu valstīm, tādām, kā Turcija, Irāna, Saūda Arābija, Ēģipte, Pakistāna, ar kurām mēs cieši sadarbojamies arī Islāma konferences organizācijas ietvaros.
Par svarīgu notikumu Azerbaidžānas politiskajā dzīvē kļuva šā gada maijā pievienošanās NATO programmai „Partnerattiecības mieram”. Šajā programmā mūs piesaista sadarbība kopējās drošības interesēs. Es atbalstu bijušo Varšavas līguma valstu pievienošanos šai programmai. Tas dod cerību visam Eirāzijas kontinentam, ka nākotnē to sagaida mierīga sadarbība, kas nodrošinās drošību, progresu un visu tautu uzplaukumu, uz visu laiku likvidēs jaunu opozīcijas bloku rašanos. Mēs ceram, ka dalība NATO programmā paaugstinās mūsu valsts lomu jaunās Eiropas drošības arhitektūras veidošanā.
Šajā gadā Azerbaidžānas Republikai tika piešķirts novērotāja statuss Nepievienošanās kustībā, kas paver mums plašas iespējas divpusēju kontaktu nodibināšanā dažādas jomās un pozīciju satuvināšanā ar valstīm – šīs kustības loceklēm.
Par svarīgu soli jaunās azerbaidžāņu valsts tapšanas procesā bija tās kļūšana par Apvienoto Nāciju Organizācijas pilntiesīgu locekli 1992.gada janvārī. Kopš tā laika aug mūsu sadarbības mērogi ar daudzām ANO sastāvā esošajām starptautiskajām organizācijām. Īpaši vērtīga ir mūsu sadarbība ar Starptautisko Valūtas fondu, Pasaules Banku, Starptautisko rekonstrukcijas un attīstības banku. Praktiskā darba rezultātā Azerbaidžānā, šie pasaules lielāko finanšu institūtu speciālisti noteica konkrētus projektus, kuriem ir svarīga nozīme mūsu valsts sociāli-ekonomiskajā attīstībā.
Mēs ceram, ka mūsu nozīmīgajai sadarbībai ar starptautiskajiem finanšu institūtiem ir lielas iespējas. Mās izprotam piesardzību un bažas no Starptautiskā Valūtas fonda un Pasaules Bankas puses, sakarā ar faktisko kara stāvokli, kurā ievilkta Azerbaidžānas Republika. Taču, tajā pat laikā, Starptautiskais Valūtas fonds piešķīra stabilizācijas kredītu Armēnijai, kura ar mums karo. Mēs uzskatām, ka taisnīga būtu vismaz simetriska pieeja dotajā jautājumā.
Mēs sagaidām daudz no ANO Attīstības programmas un ANO Vides programmas, attiecībā uz tehnisko sadarbību, izstrādājot nacionālās programmas tirgus ekonomikas infrastruktūras tapšanā, valsts pārvaldes pacelšanā mūsdienu līmenī ieviešot modernas tehnoloģijas.
Īpašu nozīmi mēs piešķiram starptautiskajai sadarbībai, un es ar dziļām pateicības jūtām vēlos jums paziņot to, ka Azerbaidžānas Republika 20.septembrī parakstīja kontraktu ar virkni lielu starptautisko kompāniju konsorciju par kopēju naftas iegulu ekspluatāciju Kaspijas jūras azerbaidžāņu sektorā uz 30 gadiem, kas ir ilgu un neatlaidīgu pārrunu rezultāts.
Šī lielā ekonomiskā akcija ir liecinieks visai pasaulei par mūsu politikas atklātību, ekonomikas liberalizācijas politiku, ārzemju investīciju piesaistē.
Minētā unikālā kontrakta parakstīšana veicinās sadarbības nostiprināšanu, tautu un valstu starpā, kuras piedalās tā realizācijā, - Azerbaidžānas, ASV, Krievijas, Lielbritānijas Apvienotās Karalistes, Turcijas, Norvēģijas, Saūda Arābijas satuvināšanos. Runājot par to, es vēlreiz gribu pasvītrot, ka Azerbaidžānas Republikas mērķis ir pilntiesīga integrācija pasaules sabiedrībā un ir visas iespējas tā realizācijai. Tādēļ mūsu valsts politikas pamatā ir cenšanās pēc miera, un mēs liekam lielas cerības uz Apvienoto Nāciju Organizāciju tā sasniegšanā.
Cienītās dāmas un kungi!
Azerbaidžāņu tauta izrādīja man milzīgu uzticību, ievēlot par savas jaunās, neatkarīgās valsts Prezidentu, un šodien man bija tas gods pavēstīt jums tās vislolotākās cerības.
Es atstāju šo augsto ANO Ģenerālās Asamblejas tribīni ar cerībām, ka manas tautas balss tiks uzklausīta un tā atradīs ceļu uz jūsu sirdīm.
Pateicos par uzmanību.