VISPĀRĒJĀS VĒSTURISKĀS UZZIŅAS / Armēņu - Azerbaidžāņu Kalnu Karabaha konflikts / Genocīds

Hodžalinas traģēdija – noziegums pret cilvēci


Genocīda un agresijas politikai, ko īsteno pret azerbaidžāņu tautu armēņu nacionālisti, ir vairāk kā divsimt gadu gara vēsture. Šīs politikas mērķis ir izstumt azerbaidžāņus no viņu mūžsenās dzimtās zemes un dibināt šeit armēņu vēsturnieku un ideologu izdomāto „Diženo Armēniju”. Savas nicināmās un bīstamās politikas īstenošanai viņi izmantoja visdažādākās metodes un līdzekļus, vēsturisko datu falsifikāciju, politiskas provokācijas, valsts līmenī tika atbalstīts kaujinieciskā līmenī noskaņotais nacionālisms, separātisms un agresija attiecībā uz kaimiņtautām. Šajā nolūkā Armēnijā un dažās ārvalstīs tika dibināti „nacionālās-kultūras”, reliģiozās, politiskās un pat teroristiskas organizācijas, tika mobilizētas armēņu diasporas iespējas un lobiji.

Azerbaidžānas zemju sadrumstalošana divās daļās, kas izveidojās karu rezultātā, kas norisinājās XIX gadsimta pirmajā ceturtdaļā starp Krieviju un Irānu, tika dots starts mērķtiecīgam armēņu masu pārvietošanas procesam no Irānas un Turcijas uz Karabahas teritoriju, kas kardināli izmanīja demogrāfisko situāciju Karabahā. 1905.gadā armēņu nacionālisti izraisīja azerbaidžāņu iedzīvotāju slaktiņu viņu pašu azerbaidžāņu zemē, tika sagrauti simtiem apdzīvotu punktu. 1918.gadā ar Baku komūnas atbalstu, kuru politiskā un militārā vadība sastāvēja, galvenokārt no armēņiem, tika īstenots zemisks plāns, kura mērķis bija attīrīt Baku guberņu no azerbaidžāņiem.  Tā rezultātā tika iznīcināti desmitiem tūkstoši miermīlīgo civiliedzīvotāju, sagrautas apdzīvotās vietas, kultūras pieminekļi, mošejas un skolas. Armēņi veica izrēķināšanos ar miermīlīgiem azerbaidžāņu civiliedzīvotājiem Gendžā, Šamahi, Gubā, Lenkarānā, Karabahā, Mugānā un citos Azerbaidžānas nostūros. 

Genocīda un deportāciju politika attiecībā pret azerbaidžāņiem tika turpināta ar izsmalcinātām un viltīgām metodēm arī padomju varas laikā, kura pasludināja nāciju un tautu vienlīdzības lozungu. Šajā periodā attiecībā pret Azerbaidžānu tika pieņemti ļoti daudz nepareizu un negodīgu lēmumu. 20.gados esošā Azerbaidžānas teritorija Zangezura bez jebkāda pamata tika nodota Armēnijai un, tādā veidā, izsenā Azerbaidžānas zeme – Nahčivāna – izrādījās atgriezta no pārējās mūsu Dzimtenes zemes. Kalnu Karabahā tika nodibināta armēņu autonomija.

PSRS valdības pieņemtā patvaļīgā lēmuma rezultātā 1948-1953.gados armēņiem izdevās panākt simtiem tūkstošu azerbaidžāņu deportāciju no viņu senču zemes un, faktiski, izveidot Armēnijas teritorijā mono-etnisku republiku.

1988.gadā izraisītais nepamatotais Kalnu-Karabahas konflikts, azerbaidžāņu teritorijās trakojošā armēņu reakcija un sūrās nevainīgo Azerbaidžānas iedzīvotāju mokas, kas kļuva par šīs reakcijas upuriem, diemžēl sastapās ar bijušās PSRS vadības un civilizētās pasaules vienaldzīgu klusēšanu. Iedvesmojušies un izmantojot šādu situāciju, armēņi uzsāka pret azerbaidžāņiem  konsekventu genocīda politiku un vēsturē pilnīgi neredzētu noziegumu turpināšanu. Armēnijas bruņotie spēki okupēja 20 procentus Azerbaidžānas teritorijas, tai skaitā, 7 rajonus ap Kalnu Karabahu – Kelbadžaras, Lačinas, Agdamas, Fizuli, Džebrailas, Gubadli un Zangilānas rajonus. Vairāk kā viens miljons azerbaidžāņu tika barbariski izdzīti no sensenām senču zemēm, desmitiem tūkstošu cilvēku tika nogalināti, kļuva par invalīdiem un tika saņemti gūstā. Tika nolīdzināti līdz zemei, kļūstot par upuriem neredzētam armēņu vandālismam, simtiem mājokļu, tūkstošiem kultūras, izglītības un veselības aizsardzības iestādes, kultūras un vēstures pieminekļi, mošejas, kulta vietas un kapsētas. 

Traģēdijas, ko sarīkoja pirmajos konflikta gados armēņu bruņotie bandīti Kalnu Karabahas ciematos Kjarkidžahanā, Mašali, Guščularā, Garadagli, Agdabanā un citos ciematos, kur dzīvoja azerbaidžāņi, un, visbeidzot, Hodžali genocīds, ir noziegumi un uz visiem laikiem paliks kā melns kauna traips uz „nabago un daudz cietušo armēņu” sirdsapziņas.

Hodžalinas traģēdija ir viens no briesmīgākajiem XX gadsimta noziegumiem, ko veikuši attiecībā pret azerbaidžāņu tautu armēņi, - šovinisma politikas, „Diženās Armēnijas” un mono-etniskas valsts izveidošanas autori.  XX gadsimta beigās armēņu iebrucēji savas nesodītas visatļautības rezultātā, tā rezultātā, ka līdz šim laikam pasaules sabiedrība un starptautiskās organizācijas neapzinājās, nenosodīja un nenovērsa viņu noziegumus, kas sākas jau 1905.gadā ar azerbaidžāņu zemju sagrābšanu, veica briesmīgus noziegumus un zvērības pret cilvēci.

1992.gada 26.februāra naktī, kas tika ierakstīta Azerbaidžānas vēsturē asiņainiem burtiem, armēņu bruņotie spēki ar 366.kājnieku pulka tehnikas un karaspēka palīdzību, kas vēl PSRS laikā atradās Hankendi pilsētā un kura personālsastāva ievērojama daļa sastāvēja no armēņiem, nolīdzināja no zemes virsas seno pilsētu Hodžali. 

Vispirms Hodžali tika sagrauta intensīvas apšaudes rezultātā no lielgabaliem un citas militāras tehnikas. Pilsētas teritorijā sākās ugunsgrēki. Pēc tam no dažādiem virzieniem pilsētā iebruka kājnieku spēki, kas nežēlīgi izrēķinājās ar izdzīvojušiem iedzīvotājiem.

Tajā dienā neilgā laikā armēņu militārie grupējumi cietsirdīgi, nežēlīgi spīdzinot nogalināja 613 mierīgos iedzīvotājus, bet 421 nežēlīgi sakropļoja.

Civiliedzīvotāji, kuriem izdevās izlauzties no aplenkuma, ar sevišķu nežēlību tika nogalināti mežos, kur tika ierīkojuši slēpņus armēņu karavīri. Zvērīgie bendes novilka cilvēkiem skalpus, nogrieza dažādas ķermeņa daļas, izdūra acis zīdaiņiem, uzšķērda vēderus grūtniecēm, apraka dzīvus cilvēkus vai sadedzināja tos, bet daļa līķu viņi mīnēja.

Šajā laika periodā 1275 cilvēki pazuda bez vēsts un tika saņemti gūstā, pilsēta ar 10 tūkstošiem iedzīvotāju tika sagrauta, ēkas bija sagrautas un nodedzinātas. 150 cilvēku, tai skaitā 68 sieviešu un 26 bērnu, liktenis nav zināms līdz šim laikam. Traģēdijas rezultātā, vairāk kā tūkstotis miermīlīgo civiliedzīvotāju kļuva par invalīdiem, gūstot dažādas pakāpes smaguma šautus ievainojumus. Nogalināto starpā bija 106 sievietes, 83 mazgadīgi bērni, 70 sirmgalvji. 487 cilvēki tika sakropļoti, starp tiem 76 pusaudži.

Šī militāri-politiskā nozieguma rezultātā 6 ģimenes tika iznīcinātas pilnībā, 25 bērni pazaudēja abus vecākus, 130 bērni zaudēja vienu vecāku. No upuru skaita 56 tika sadedzināti dzīvi.

Pēc Azerbaidžānas Republikas Prezidenta Ilhama Alijeva vārdiem, teiktiem uzrunā azerbaidžāņu tautai Hodžalinas genocīda gadadienā, „bez jebkādas militāras nepieciešamības simtiem civiliedzīvotāju tika nogalināti ar vēsturē nepiedzīvotu cietsirdību, bet viņu līķi tika pakļauti apgānīšanai. Tika iznīcināti bērni, sievietes, sirmgalvji, veselas ģimenes. XX gadsimta beigās notika viens no smagākajiem noziegumiem ne tikai pret azerbaidžāņu tautu, bet arī pret visu cilvēci. Pēc sava smaguma, barbarisma un cietsirdības Hodžalinas traģēdija ieņem starp noziegumiem, izdarītiem pret cilvēci, īpašu vietu”.

Grūti iedomāties, ka tamlīdzīgu barbarismu, kādam nav analogu vēsturē, veica cilvēki, XX gadsimta beigās visas pasaules acu priekšā!

Kopā ar terora politikas izpausmēm pret Azerbaidžānas valsts neatkarību un teritoriālo nedalāmību, šis masu brutālais slaktiņš ir cietsirdīgs noziegums ne tikai pret azerbaidžāņiem, bet arī pret visu cilvēci kopumā. Īstenojot šo genocīdu Hodžali pilsētā, armēņu nacionālistu mērķis bija iebiedēt azerbaidžāņu tautu, kura nevēlējās atdot iebrucējiem savas zemes, salauzt tās vēlmi cīnīties un iznīcināt to. 

Uzbrukumu Hodžali pilsētai vadīja 366.pulka 2.bataljona komandieris Seirans Oganjans, 3.bataljona komandieris Jevgenijs Nabokihs, 1.bataljona štāba priekšnieks Valerijs Čitčjans. Operācijā tika iesaistīti vairāk kā 90 tanki, kaujas mašīnas un militārā tehnika. Civiliedzīvotāju genocīdā aktīvi piedalījās pulka militārpersonas Slaviks Arutjunjans, Andrejs Išhanjans, Sergejs Belgarjans, Movses Akopjans, Grigorijs Kisebjekjans, Vačiks Mirozjans, Vačagans Airijans, Aleksandrs Airapetjans un citi, no armēņu militāro formējumu locekļiem – Karo Petrosjans, Seirans Tumasjans, Valeriks Grigorjans un citi. Noskaidrojās, ka to skaitā, kas veikuši cietsirdīgu izrēķināšanos ar Hodžali civiliedzīvotājiiem bija Hankendi pilsētas iekšlietu daļas nodaļas priekšnieks Armo Abramjans, Askeranas rajoena iekšlietu daļas nodaļas priekšnieks Mavriks Gukasjans, viņa vietnieks Šagens Barsegjans, armēņu tautas frontes priekšsēdētājs Kalnu Karabahā Vitālijs Balasenjans, Hankendi pilsētas cietuma priekšnieks Seržiks Kočarjans un citi.

S.Oganjans, kurš genocīda īstenošanas laikā bija majors Hodžali pilsētā, tagad viņam ir ģenerāļa uzpleči un viņš ir Armēnijas Republikas Aizsardzības ministrs. Virkne citu šī nozieguma dalībnieku arī ieņem visdažādākos amatus Armēnijā dibinātajā marionetes režīmā un Armēnijas valsts orgānos.

ANO Ģenerālas Asamblejas 96.Rezolūcijā no 1946.gada 11.decembra norādīts, ka genocīds, kas neatzīst cilvēku grupu tiesības uz dzīvi, aizskar cilvēka cieņu, atņem cilvēcei cilvēku radītās materiālās un garīgās vērtības. Tamlīdzīgas darbības pilnībā ir pretrunā ANO mērķiem un uzdevumiem. Konvencijā „Par genocīda noziegumu novēršanu un to sodīšanu”, kas pieņemta ANO Ģenerālas Asamblejas 260.Rezolūcijā no 1948.gada 9.decembra, un kas stājusies spēkā 1961.gadā, tika nostiprināts genocīda noziegumu tiesiskais pamatojums. Valstis, kuras pievienojās Konvencijai, uzņēmās saistības veikt pasākumus genocīda novēršanai un par to vainīgo sodīšanu, apstiprinot, ka genocīds ir noziegums, kas pārkāpj starptautisko tiesību normas, neatkarīgi no tā, izdarīts tas miera vai kara laikā. Briesmīgo noziegumu, padarītu Hodžalinā, raksturs un apmēri, parāda, ka pie to veikšanas bija visas genocīda nozieguma sastāvdaļas, kas tika atspoguļotas minētajā Konvencijā. Ieplānotais masveida un nežēlīga slaktiņa akts tika veikts ar pilnīgu cilvēku, dzīvojošu šajā teritorijā, iznīcināšanas mērķi, tikai tā iemesla dēļ, ka viņi bija azerbaidžāņi.

Fakti, saistīti ar to, ka Armēnija ignorē starptautiskās tiesību normas, kas nosaka uzvedības normas kara laikā, ar to visu vēl neparobežojas. Saskaņā ar starptautisko humanitāro tiesību prasībām, karadarbība var notikt tikai starp bruņotā konflikta militāro pušu spēkiem. Civiliedzīvotājiem nevajag piedalīties cīņās un pret tiem jāizturas ar cieņu. Saskaņā ar IV Ženēvas Konvencijas „Par civilpersonu aizsardzību kara laikā” 3.pantu, draudi civiliedzīvotāju dzīvībai un drošībai, tai skaitā dažāda veida slepkavības, sakropļojumi, cietsirdīga izturēšanās pret civiliedzīvotājiem, mocīšana un spīdzināšana, uzbrukums cilvēka cieņai, aizskaršana un pazemojošas darbības attiecībā uz iedzīvotājiem, aizliegtas. Konvencijas 33.pantā norādīts, ka nevienu civilpersonu nedrīkst sodīt par tiesību pārkāpumu, kuru viņš nav izdarījis.

Viennozīmīgi aizliegts izmantot pret civiliedzīvotājiem kolektīvos soda mērus, to iebiedēšanu, teroristiskas darbības un represijas attiecībā pret tiem. Saskaņā ar dotās Konvencijas 34.pantu, aizliegts saņemt gūstā arī civiliedzīvotājus. 

Taču armēņi atklāti demonstrē necieņu šim principam, saņemot gūstā tikai Hodžali pilsētā vairāk kā tūkstoti cilvēku. Ignorējot šīs tiesiskās normas, armēņu militārie formējumi izmantoja cietsirdīgas metodes Hodžalī miermīlīgo iedzīvotāju iznīcināšanā. Augstāk minētais attiecināms genocīda noziegumu veikšanas nosacījumiem, kādi paredzēti Konvencijā „Par genocīda noziegumu novēršanu un to sodīšanu”, kas pieņemta 1948.gada 9.decembrī.

Personas, kuras pastrādāja prātam neaptveramas zvērības pret Azerbaidžānas civiliedzīvotājiem Hodžali pilsētas sagrābšanas laikā un, kuras tādā veidā rupji pārkāpa Ženēvas Konvencijas „Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas” 2., 3., 5., 9. un 17.pantu, Konvencijas „Par sieviešu un bērnu aizsardzību ārkārtas situācijās un militāru konfliktu periodā” prasības, Konvencijas „Par genocīda noziegumu novēršanu un to sodīšanu”, līdz šim brīdim nav sodītas. Bet nesodāmība turpina radīt pamatu jaunu noziegumu veikšanai.

Armēnija nekaunas par izdarītajām zvērībām, tieši otrādi, nekaunīgi attaisno genocīdu, vērstu pret azerbaidžāņiem, bet, tie, kas to paveica, tiek uzskatīti par nacionālajiem varoņiem. Armēnijā atklāti tiek veikta pret Azerbaidžānu vērsta politika, valsts mērogā tiek veidoti ideoloģiskie pamatojumi jaunu Azerbaidžānas zemju sagrābšanai. Safabricētā armēņu vēsture tiek pacelta valsts politikas rangā ar mērķi radīt augsni armēņu jaunatnes audzināšanai šovinisma garā.

Lai cik arī tas neliktos dīvaini, taču vairāku valstu parlamenti, pieverot acis uz šādu reālu genocīdu, kāda ir Hodžalinas traģēdija, pārvērtuši par apspriešanas priekšmetu leģendu par „armēņu genocīdu”, un nevērīgi izturas pret vēstures faktiem, pat pieņēmuši šajā sakarībā netaisnīgus lēmumus. Tieši tas ir viens no iemesliem, ka līdz šim laikam Armēnijas puses vainas dēļ armēņu-azerbaidžāņu Kalnu-Karabahas konflikta miermīlīga noregulēšana ir neauglīga.

Uzpūšot no gada gadā, 1915.gada notikumus, kad it kā notika armēņu genocīds, un, nodarbojoties ar tā propagandu, armēņu vēsturnieki un politiķi cenšas lai pasaules sabiedrības apziņā tiktu nodota aizmirstībai masveida azerbaidžāņu iznīcināšana, kura tiešām tiek veikta no gadsimta sākuma, tādā veidā cenšoties novērst tās uzmanību.

Azerbaidžānas zemes līdz šim brīdim ir okupētas. Armēņu bendes, kalpojot saviem mantkārīgajiem mērķiem, nežēlīgi iznīcināja nevainīgus cilvēkus. Katra azerbaidžāņa pienākums ir panākt, lai starptautiskā sabiedrība atzītu Hodžalinas traģēdiju kā genocīda aktu un noziegumu pret cilvēci. Tamlīdzīgi noziegumi nedrīkst atkārtoties.

Pēc vārdiem, ko teicis sakarā ar šo notikumu Visas azerbaidžāņu tautas līderis Geidars Alijevs, „Hodžalinas traģēdija ir viena no lielākajām XX gadsimta cilvēces traģēdijām. Patiesību par Hodžalinas traģēdiju jādara zināmu un vispusīgi jāpievērš tai pasaules sabiedrības uzmanība, lai tāda traģēdija, kā Hodžalinas traģēdija, kurai cietsirdības ziņā nav analogu, vairāk nevarētu atkārtoties nevienā pasaules nostūrī. Jāveic nopietns un mērķtiecīgs darbs, lai visi cilvēki, kas uzticīgi humānisma idejām, varētu izteikt savu kategorisko, nepārprotamo pozīciju attiecībā uz šo traģēdiju”.  

Tieši pēc tam kad pie valsts vadības atgriezās 1993.gadā pēc visas tautas neatlaidīgas prasības Visas azerbaidžāņu tautas līderis Geidars Alijevs, kļuva iespējams atklāts politiski-tiesiskais novērtējums daudzām mūsu nacionālajām traģēdijām, tai skaitā arī Hodžalinas genocīdam. Pēc Visas tautas līdera, valsts Milli Medžliss 1994.gada 24.februārī pieņēma Lēmumu „Par Hodžalinas genocīda Dienu”. Šajā dokumentā tika sīki atklāti traģēdijas iemesli un nosaukti vaininieki. 

Nepārprotami, ka galvenā loma pasaules sabiedrības uzmanības pievēršanai īstenībai par Hodžali, šīs īstenības izplatīšanai pasaulē, mēriem, kādi tiek pieņemti šī genocīda objektīvai novērtēšanai, pieder Geidara Alijeva fondam, ko vada Mehribana Alijevas kundze. Geidara Alijeva fonds nu jau vairākus gadus organizē 70 pasaules valstīs pasākumus, veltītus Hodžalinas traģēdijai. Fonds organizē konferences, piemiņas vakarus, izdod grāmatas, bukletus, izlaiž DVD-diskus un uzņem filmas.

No gada uz gadu paplašinās starptautiskā kampaņa „Hodžali taisnīgums”, ko ierosinājis Geidara Alijeva fonda viceprezidente, Azerbaidžānas jaunatnes organizācijas Krievijā, priekšsēdētāja Leila Alijeva. Kampaņas ietvaros visā pasaulē tiek organizētas simtiem akciju. Gandrīz visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kā arī NVS, Āzijā, Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā tiek organizētas konferences, semināri un piketi. Pateicoties šai kampaņai, Hodžali traģēdiju atzina virkne starptautisko forumu. Pēc Fonda un OIK Jaunatnes foruma iniciatīvas, 31 valsts parlamenti atzina Hodžalinas traģēdiju kā noziegumu pret cilvēci. Vadošās pasaules universitātes 20 pasaules valstīs organizē jaunatnes fleš-mobus. Kopā ar to, sācies jauns kampaņas posms – petīciju un uzsaukumu izplatīšana, kas izvirza prasības, lai atzītu šo traģēdiju kā genocīda aktu un noziegumu pret cilvēci, kas tiek adresēts galvenokārt valstu vadītājiem un valdībām, EDSO Minskas grupai, EPPA, ANO Sekretariātam, pasaules parlamentiem un starptautiskajām organizācijām. 

Starptautiskā informācijas un aģitācijas kampaņa „Hodžali taisnīgums”, vērsta uz to, lai pievērstu pasaules sabiedrības uzmanību patiesībai par Hodžalinas traģēdiju un lai pasaules sabiedrība dotu šai traģēdijai politiski-tiesisku un morālu novērtējumu, šo kampaņu patlaban organizē un veiksmīgi veic tūkstošiem brīvprātīgo daudzās pasaules valstīs.

Azerbaidžānas valsts veic mērķtiecīgu un konsekventu darbību lai pievērstu pasaules sabiedrības uzmanību noziegumiem, ko pastrādājuši pret azerbaidžāņiem armēņu nacionālie šovinisti, tai skaitā patiesību par Hodžalinas traģēdiju, veic pasākumus, lai tas tiktu atzīts kā genocīds. 

Pasaules sabiedrība, savukārt, jau ļoti labi apzinās to, kas ir patiesība. Īpašā rezolūcija, ko pieņēmusi Organizācija Islāma Konference, sakarā ar Hodžalinas genocīdu, ir pirmais dokuments, ko pieņēmusi starptautiskā organizācija, kura atzinusi šo traģēdiju kā „noziegumu pret cilvēci”. Rezolūcijā, ko pieņēmusi 51 valsts, Hodžalinas traģēdijai tika dots novērtējums kā „masveida civiliedzīvotāju genocīds, ko pastrādājuši armēņu bruņotie spēki” un „noziegums pret cilvēci”.

Atšķirībā no armēņu nacionālistiem, Azerbaidžānai nav mērķis iegūt no šī jautājuma jebkādas politiskās, finanšu, teritoriālās vai citādas dividendes. Mūsu mērķis – vēsturiskās netaisnības atjaunošana, noziedznieku atmaskošana un to nodošana pasaules sabiedrības tiesai. Tādēļ armēņu nacionālo šovinistu etniskā separātisma draudi pasaulei, ko viņi īsteno reģionā, kā arī viņu naida un terora ideoloģija attiecībā uz citām tautām ir jāatmasko. Tas ir mūsu pilsoniskais un cilvēciskais pienākums to piemiņai, kas varonīgi gāja bojā Hodžalinā.