Ārkārtas apstākļi spiež mani vērsties pie Jums ar šo Ziņojumu.
Sākot ar 1994.gada 10.aprīli, Armēnijas Republikas bruņotie spēki uzsākuši jaunu plaša mēroga uzbrukumu Azerbaidžānas Republikas Gerenbojas un Terteras rajonu virzienā, bet no 11.aprīļa – Agderinas un Agdamas rajonu virzienā. Šajās dienās azerbaidžāņu apakšvienības, atsitot nepārtrauktas skaitliski pārākās Armēnijas Republikas bruņoto spēku vienības, cīnās aizstāvoties asiņainās kaujās. No Armēnijas teritorijas konflikta zonā pārvests militārais kontingents, skaitliski aptuveni 3000 cilvēku, kopā ar desmitiem bruņutehnikas un smagās artilērijas vienībām, tai skaitā iekārtas „Grad”, no kurām tiek apšaudīti Azerbaidžānas minēto rajonu apdzīvotie punkti. Šajos ciemos ir daudz sagrautu ēku un neskaitāmi vietējo civiliedzīvotāju upuri.
Tādā veidā, Armēnijas Republika, turpinot savu okupācijas karu Azerbaidžānas teritorijā, aizskar Azerbaidžānas Republikas neatkarību, suverenitāti un teritoriālo nedalāmību, apdraudot pašu Azerbaidžānas valstiskumu.
Turpinot agresiju, Armēnija bloķē miermīlīgas noregulēšanas procesu, kurā Azerbaidžāna aktīvi piedalās. Katru reizi, kārtējais uzbrukums notiek pirms lielām starpnieku iniciatīvām vai to laikā, agresors met cinisku izaicinājumu pasaules sabiedrībai, kas veic, diemžēl uz šodienu visai neveiksmīgus mēģinājumus pārtraukt šo asinsizliešanas konfliktu.
Es kvalificēju pēdējos armēņu uzbrukumus, kā jaunu Armēnijas Republikas agresijas etapu, kuras mērķis ir jaunu Azerbaidžānas teritoriju sagrābšana. Neskatoties uz daudzajām mierīgas konflikta atrisināšanas deklarācijām, Armēnijas Republika ar pēdējo uzbrukumu dziļi suverēnas valsts teritorijā – valsts, kura ir NVS locekle, apdraudējusi tās teritoriālo nedalāmību, demonstrē savus patiesos nodomus, kas izpaužas cenšanās izdarīt spiedienu uz Azerbaidžānu un tās vadību un bloķēt miera procesus.
Vēlos īpaši pievērst jūsu uzmanību tam, ka jauns armēņu bruņoto spēku uzbrukums uzsākts dienu pirms Minskas EDSK grupas sēdes atklāšanas Prāgā, 11.aprīlī, kurā piedalās arī Azerbaidžānas un Armēnijas pārstāvji.
Armēnijas Republikas agresijas eskalācija pret Azerbaidžānu notiek laika periodā, kad tiek veiktas intensīvas sarunas Krievijas starpnieku iniciatīvas ietvaros un laika periodā, kad notiek tagadējā Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstu vadītāju tikšanās.
Nākas konstatēt, ka pēc NVS valstu vadītāju sēdes Ašhabadā, 1993.gada decembrī, kad notika mana tikšanās ar Armēnijas Prezidentu L.Ter-Petrosjanu, Armēnijas Republikas politikā, attiecībā uz Azerbaidžānas Republiku nav notikušas pozitīvas izmaiņas. Armēnijas bruņotie spēki turpina okupēt vairāk kā 20 procentus Azerbaidžānas teritorijas un veic etnisko tīrīšanu, iet bojā cilvēki, miljons azerbaidžāņu bēgļu cieš milzīgas ciešanas un zaudējumus, tie mitinās telšu pilsētiņās.
Vēlos atzīmēt, ka Azerbaidžāna aktīvi piedalās visos pasaules sabiedrības starpnieku pasākumos, tai skaitā starptautiskajās un lielvalstu organizācijās. Šeit jāmin, bez manām sarunām ar Armēnijas Prezidentu, - tikšanās ar Azerbaidžānas, Armēnijas un Krievijas Federācijas Aizsardzības ministriem, Minskas EDSL grupas Priekšsēdētāja Jana Eliassona ierašanās Azerbaidžānā un Armēnijā 1994.gada martā, Azerbaidžānas un Armēnijas parlamenta spīkeru tikšanās 12.martā, sarunas Baku un Maskavā ar speciālo Krievijas Federācijas Prezidenta pārstāvi V.N.Kazimirovu, NVS Starpparlamenta asamblejas miera uzturēšanas grupas ierašanās 1994.gada martā. Taču visi Azerbaidžānas centieni atrast abpusēji pieņemamus risinājumus atdūras pret Armēnijas spēka pozīciju.
Armēnijas Republika torpedē jebkurus konstruktīvos priekšlikumus, izvirzot iepriekš nepieņemamus noteikumus. To būtība izpaužas Armēnijas Republikas centienos, kas izveidojusi militāro placdarmu Azerbaidžānas teritorijā, apmainīt okupētās teritorijas pret neatkarīgas valsts statusu Kalnu Karabahai, tas ir faktiski sadalīt Azerbaidžānas Republiku.
Azerbaidžānas Republikas taisnīgā pozīcija ir cenšanās panākt visu okupēto teritoriju atbrīvošanu un savas suverenitātes atjaunošanu, atgriežot bēgļus un pārvietotās personas to pastāvīgajā dzīvesvietā un novērst Armēnijas Republikas agresijas sekas. Azerbaidžāna nevēlas karot un aicina Armēniju uz mieru pamatojoties uz vispārpieņemtiem suverēnu valstu savstarpējo attiecību principiem. Tiecoties uz pilsonisko mieru un saskaņu Azerbaidžānas valdība gatava garantēt Kalnu Karabahas reģiona armēņu iedzīvotājiem drošību un pilsoņu tiesības, pie nosacījuma, ka tie pakļausies Azerbaidžānas Konstitūcijai.
Kā jūs atceraties, Ašhabadā Azerbaidžāna piedāvāja izstrādāt divpusējo un daudzpusējo vienošanās sistēmu, kas vērsta uz politiskās situācijas stabilizāciju, savstarpējo atzīšanu un suverenitātes cieņu, teritoriālo nedalāmību un robežu neaizskaramību katrai no NVS dalībvalstīm.
Man nākas vēlreiz runāt par to tādēļ, ka dzīve apstiprina: vienaldzīga attieksme pret kliedzošu faktu, kad viens Neatkarīgo Valstu Sadraudzības loceklis – Armēnijas Republika – veic atklātu agresiju pret citu NVS dalībvalsti – Azerbaidžānas Republiku, praktiski slēdz starptautiskas organizācijas dzīvotspējas veidošanas perspektīvas, kādu mēs visi vēlētos redzēt mūsu Sadraudzību.
Vēlētos aicināt jūs apspriest tagadējā tikšanās laikā jautājumu par armēņu - azerbaidžāņu konfliktu ar mērķi pieņemt konkrētus lēmumus, kas novērstu agresiju pret Azerbaidžānas Republiku un tās sekas.
Vēršoties pie valstu vadītājiem, mēs vēlreiz neatlaidīgi uzaicinām:
- dot politisku novērtējumu Armēnijas Republikas agresijai pret Azerbaidžānas Republiku;
- pieprasīt Armēnijas Republikai pārtraukt karadarbību pret Azerbaidžānas Republiku un nekavējoties, un protams, bez ierunām izvest savus bruņotos spēkus no suverēnās Azerbaidžānas teritorijas;
- pieprasīt Armēnijas Republikai stingras politiskās garantijas militāru darbību neatjaunošanai;
- piemērot soda sankcijas pret NVS dalībvalsti – Armēnijas Republiku, kas veic militāru agresiju pret citu NVS dalībvalsti.
Turpmākā kavēšanās un bezdarbība draud ar daudz lielākām nelaimēm visām Sadraudzības valstīm.
Geidars Alijevs
Azerbaidžānas Republikas Prezidents.
Laikraksts „Baku strādnieks”, 1994.gada 19.aprīlī