Godātie tautieši!

Šodien Azerbaidžāna astoto gadu dzīvo savas neatkarības apstākļos. Viens no galvenajiem panākumiem, kuru mēs esam sasnieguši neatkarības periodā, ir tas, ka esam ieguvuši iespēju izveidot objektīvu mūsu vēstures perioda un notikumu ainu, kas ilgus gadus tika slēpta, falsificēta un izkropļota. Viens no šādiem notikumiem ir šodien atzīmējamā Azerbaidžāņu genocīda diena, kura saņēmusi savu politisko un tiesisko vērtējumu mūsu valstī.

Ik gadus atzīmējot 31. martu kā Azerbaidžāņu genocīda dienu, mēs vēlreiz atgriežamies mūsu vēsturiskajā pagātnē, ar sāpēm sirdī atceramies plaša mēroga asinsizliešanas akcijas, kas atklāti tika vērstas pret mūsu tautu.

XIX-XX. gadsimtā mūsu tauta pārcieta briesmīgas traģēdijas. Ar armēņu, cietsirdīgu un asinskāru lielās valsts impēriskās politikas izpildītāju rokām, attiecībā pret azerbaidžāņiem ne reiz vien tika organizētas etniskās tīrīšanas un genocīds, mūsu tauta bija nolemta smagām mokām, nacionālai traģēdijai un ciešanām. Simtiem tūkstošu mierīgo azerbaidžāņu tika iznīcināti viņu nacionālās piederības dēļ, izdzīti no dzimtajām mājām, Azerbaidžānas senās pilsētas un ciemi tika pārvērsti krāsmatās.

Genocīda politika, kuru armēņu nacionālisti īstenoja gadsimta sākumā, izmantojot cariskās Krievijas impērisko politiku, bet 40.-50.gados - padomju režīmu, vēl vairāk pastiprinājās, sākot ar 80. gadu vidu pārkārtošanās aizsegā, atnesot azerbaidžāņu tautai arvien jaunas un jaunas traģēdijas. Diemžēl šīs asiņainās akcijas savā laikā neguva nedz starptautiskās sabiedrības, nedz arī Azerbaidžānas Republikas vadības principiālu vērtējumu, kas tādējādi atraisīja rokas nacionālistiski separātiskiem spēkiem. Tieši šo apstākļu rezultātā pirmajā posmā mums 1988. gadā tika uzspiests tā saucamais Kalnu Karabahas konflikts, kurā simtiem tūkstošu azerbaidžāņu savas nacionālās piederības dēļ tika iznīcināti un padzīti no savām vēsturiskajām zemēm, bet 1990.gadā tika izdarīti zvērīgi noziegumi pret tautu, kas Baku un citās Azerbaidžānas vietās pacēla protesta balsi pret šo netaisnību, savukārt 1992.gadā notika asiņainais Hodžalinskas genocīds.

Armēņu agresoru un lielās Armēnijas ideologu avantūrisko darbību rezultātā, veicot etnisko tīrīšanu, vairāk kā miljons tautiešu tika izdzīti no dzimtajām mājām un nolemti necilvēcīgām ciešanām. Tikai XX gadsimtā vairāk kā divi miljoni azerbaidžāņu tika pakļauti nekrietnajai genocīda politikai, kuru īstenoja mūsu ienaidnieki tādā vai citādā formā. Tomēr, neraugoties uz šīm traģēdijām, grūtībām un netaisnību, mūsu tauta turpināja dzīvot, saglabāja tiekšanos pēc neatkarības un demonstrēja stingru gribu.

Šodien mēs vēlreiz atskatāmies uz savu vēsturi. Mēs lepojamies ar panākumiem, esam sarūgtināti par zaudējumiem. Šobrīd ir izveidoti visi pamati tam, lai Azerbaidžāna dzīvotu kā neatkarīga valsts, spētu paziņot par savu tiesisko stāvokli visai pasaulei, censtos novērst pagātnē notikušo netaisnību.

Viens no mūsu galvenajiem uzdevumiem - veidot esošajā un nākamajās paaudzēs stingru nacionālo atmiņu par genocīdu, kas nodarīts mūsu tautai pēdējā gadsimtā, panākt, lai šīs traģēdijas tiktu politiski un tiesiski novērtētas visā pasaulē, censties novērst smagās sekas un darīt visu, lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos. Lai to panāktu, ir jānodemonstrē cieša un nesaraujama nacionālā vienotība. Jebkuru iespējamo nodevību un agresiju pret mūsu tautu var novērst tikai, pateicoties pūlēm un gribai, kas virzīta uz nesamierināmu cīņu neatkarīgas Azerbaidžānas valsts vārdā, kas ir mūsu augstākais mērķis.

Aicinu jūs būt vienotiem nesamierināmajā cīņā mūsu tautas nacionālo interešu un tiesību aizstāvēšanās vārdā.

Tulkots no laikraksta "Bakinskij rabočij", 1999. gada 31.martā.