DARBI ‎ / ARMĒŅU - AZERBAIDŽĀŅU KALNU KARABAHA KONFLIKTS‎ / Genocīds‎

Azerbaidžānas Republikas Prezidenta, Augstākā virspavēlnieka Geidara Alijeva ievadruna un noslēguma runa Nacionālo varoņu, viņu vecāku, ģimeņu un cīnītāju apbalvošanā, kuri piedalījās un kļuva par šehidiem (mocekļiem) (kuri gāja bojā cīņā par taisnību), aizstāvot Hodžali no ienaidniekiem un kuri parādījuši varonību, ar medaļu "Zelta zvaigzne", ar ordeni "Azerbaidžānas karogs" - 1999.gada 26.februārī.


Dārgie brāļi un māsas!

XX gadsimtā no Armēnijas puses pret azerbaidžāņu tautu vairākas reizes veikta agresija, genocīds. Pats briesmīgākais no tiem - Hodžali traģēdija, genocīds.

Septiņus gadus atpakaļ, tajā briesmīgajā februāra naktī, armēņu bruņotie spēki sadarbojoties un ar Padomju Savienības armijas 366.pulka piedalīšanos, sarīkoja briesmīgu genocīdu pret Hodžali, vienas no brīnišķīgākām Azerbaidžānas vietām, iedzīvotājiem. Šis genocīds, kas tika izdarīts ar neticamu zvērību, kļuva par vienu no pašām baisākajām XX gadsimta traģēdijām. Vienas nakts laikā miermīlīgajiem, neapbruņotajiem Hodžali iedzīvotājiem tika izdarīts smags trieciens. Genocīda rezultātā bojā gāja simtiem Hodžali sieviešu, vīriešu, sirmgalvju, jaunu cilvēku, zīdaiņu un bērnu. Simtiem Hodžali iedzīvotāju tika ievainoti, guva sakropļojumus, kļuva par invalīdiem. Simtiem cilvēku nonāca gūstā.

Šī traģēdija - pats smagākais trieciens, kāds nodarīts azerbaidžāņu tautai armēņu-azerbaidžāņu kara laikā. Hodžalieši sagaidīja šo traģēdiju vīrišķīgi, varonīgi. Tie, kas varonīgi aizstāvēja savas mājas, pilsētu, ģimeni - gāja bojā, kļuva par šehidiem (mocekļiem). Uguns rezultātā, ko atklāja armēņi, Hodžali teritorija kļuva sārta no asinīm.

Šī traģēdija satricināja azerbaidžāņu tautu, nesa smagu morālu triecienu hodžaliešiem. Taču hodžaliešu gribasspēks netika salauzts, cilvēki varonīgi, parādot drosmi, upurēja sevi. Viņi vīrišķīgi pārdzīvoja šo traģēdiju. Lepnie hodžalieši arī šodien, 7.traģēdijas gadadienā, no jauna dzīvo varonīgi.

Nav nekādu šaubu par to, ka armēņu-azerbaidžāņu konfliktam tiks padarīts gals, ka tiks atbrīvotas okupētās Azerbaidžānas zemes, un mūsu tautieši, varmācīgi izdzītie no šīm zemēm, atgriezīsies pie saviem pavardiem, savā dzimtajā pusē, savās mājās. Nav šaubu, ka Hodžali tiks atbrīvota no okupācijas un hodžalieši atgriezīsies savās dzimtajās zemēs un atkal dzīvos uz šīs zemes.

Taču Hodžali rēta vienmēr dzīvos mūsu sirdī. Tie, kas veica Hodžali genocīdu tiks taisnīgi tiesāti. Bijusī Azerbaidžānas vadība, vainīgie hodžaliešu traģēdijā un citas amatpersonas arī saņems sodu tautas priekšā. Taisnīgā tiesa pasludinās viņiem spriedumu.

Mūsu tauta vēstures gaitā ir pārdzīvojusi lielus karus un aizstāvot savas zemes, savu godu ir nesusi upurus. Taču katru reizi, izejot no šādiem kariem, cīņām, grūtībām, tā kļuva vēl izturīgāka un apņēmīgāka. Es esmu pārliecināts, ka arī šodien mūsu tauta un tai skaitā hodžalieši kļuvuši vēl daudz izturīgāki neatkarīgajā Azerbaidžānas valstī un es esmu gatavs vest cīņu līdz galam, lai aizsargātu un saglabātu mūsu valsts neatkarību, atbrīvotu mūsu okupētās zemes.

Šodien, Hodžali 7.traģēdijas gadadienā, es noliecu galvu mūsu dēlu dvēseļu priekšā, varonīgi kritušo Hodžali šehidu (mocekļu) priekšā. Lūdzu ar klusuma brīdi pieminēt viņu piemiņu.

Allah bjutun šehidļara rehmet eļasin! (lai Dieva mierā atdusas visu šehidu dvēseles!)

Bet tagad, vēlos pasniegt mūsu tautiešu vecākiem, ģimenes locekļiem, kuri parādījuši varonību un kļuvuši par šehidiem (mocekļiem) aizstāvot Hodžali zemi, un arī viņiem pašiem, Azerbaidžānas valsts apbalvojumus.

Noslēguma runa

Dārgie brāļi, māsas draugi!

Šodien mūsu Dzimtenē, mūsu valstī - sēru diena. Mūsu tauta, Azerbaidžānas pilsoņi, atzīmējot Hodžali genocīda septīto gadadienu, ar dziļām sērām atceras Hodžali traģēdiju, tajā izdarīto genocīdu. Šodien mēs izsakām dziļu līdzjūtību tiem, kas gāja bojā Hodžali genocīda rezultātā, kas bija ievainots, sakropļots, kritis gūstā un līdz šim nav atrasts, un paziņojam visiem hodžaliešiem, ka mēs esam kopā ar viņiem.

Hodžali traģēdija - tās ir ne tikai hodžaliešu bēdas un skumjas, bet arī visas Azerbaidžānas tautas bēdas. Tādēļ šodien visā valstī - skumju diena, sēru diena. Es lūdzu Dievu vēl reiz dot mieru visām kritušo dvēselēm un izsaku savu līdzjūtību hodžaliešiem, visai Azerbaidžānas tautai. Tādēļ, ka katrs kritušais tautietis - ir ne tikai savas ģimenes dēls, bet arī Azerbaidžānas dēls un šīs sēras ir azerbaidžāņu tautas sēras.

Kopā ar to, šodienas tikšanās ar Jums atstāja uz mani lielu iespaidu. Jūs atzīmējāt, ka pēc manas ievēlēšanas Prezidenta amatā 1993.gadā es sāku dziļi izanalizēt nelaimes, kādas uzkrita azerbaidžāņu tautai un pieņēmu nepieciešamos mērus. Tai skaitā, 1994.gada februārī tika dots novērtējums Hodžali genocīdam un šī diena tika pasludināta par sēru dienu.

Taču, katru reizi, satiekoties ar hodžaliešiem, es izjūtu lepnumu. Cilvēki, kuri pārcietuši tik daudz bēdu, pārdzīvojuši tādas briesmīgas, šausmīgas dienas, savu acu priekšā zaudējuši savus tuviniekus - tik lepni un vīrišķīgi. Katrs no viņiem dzīvo ar rūpēm par Dzimteni, mīlestību pret zemi. Tas liecina par to, ka ir augsta tautas tikumība. Un augstās morālās hodžaliešu īpašības atspoguļo visas Azerbaidžānas tautas augstās morālās īpašības. Taču hodžalieši ir paraugs visiem - tas ir varonības, vīrišķības, izturības un patriotisma paraugs.

Jūs šeit teicāt daudz labu vārdu, es pateicos Jums par tiem. Katrā no Jūsu vārdiem slēpjas ļoti dziļa jēga. Tas nozīmē to, ka kauta arī Jūs esat zaudējuši bērnus, ģimenes galvu, brāli, tuviniekus, šodien Jūs dzīvojat ar optimismu, lūkojaties nākotnē ar cerībām. Es pilnībā piekrītu Jūsu noskaņojumam. Jā, kopš Armēnijas agresijas pret Azerbaidžānu - no 1988.gada - mēs esam pārdzīvojuši smagas dienas, gadus, nesuši milzīgus zaudējumus. Jau vairākus gadus mūsu zemes ir okupējis armēņu karaspēks. Tā ir mūsu bēda, mūsu tautas bēda.

Tajā pat laikā, mēs 1994.gadā apturējām uguni un asinsizliešanu un vēlāmies atbrīvot mūsu zemes miera ceļā, ar sarunu palīdzību vēlamies atjaunot mūsu valsts nedalāmību.

Taisnība, tas ir grūti, jo pēc tam, kad ienaidnieks okupējis zemi, viņu grūti izdzīt no turienes. Taču mēs gājām un ejam pa šo ceļu. Es ticu, ka mūsu piekoptā miermīlīgā politika, pieņemtie mēri dos savus rezultātus.

Tajā pat laikā, es uzskatu arī taisnīgu Jūsu uzstāšanos šeit, tas ir mums liels morāls atbalsts. Jā, ja visi mūsu miermīlīgie soļi, iniciatīvas, pieņemtie mēri galu galā nenodrošina okupēto zemju atbrīvošanu, mēs atbrīvosim savas zemes par jebkuru cenu, nesot jebkurus upurus, Jūs atgriezīsieties savā dzimtajā pusē, Azerbaidžānas teritoriālā nedalāmība tiks atjaunota. Tas ir mūsu svēts pienākums - pienākums senču priekšā, pienākums tagadējai paaudzei, pienākums nākošajām paaudzēm.

Kā Azerbaidžānas Prezidents es pastāvīgi sajūtu savu atbildību. Pasludinu, ka galvenais mans, kā Azerbaidžānas Prezidenta pienākums ir veltīts Azerbaidžānas teritoriālās nedalāmības nodrošināšanai, okupēto zemju atbrīvošanai.

Iepriekšējos gados es dienu un nakti ar to nodarbojos. Nodarbojos arī šodien, un nodarbošos ar to arī nākotnē. Varat būt droši, ka es - vienmēr esmu ar Jums, ar šehidu (mocekļu) ģimenēm, ar tautiešiem, kuri kļuvuši par bēgļiem. Jūs man - esat paši dārgāki, paši mīļākie Azerbaidžānas pilsoņi, un es vienmēr būšu ar Jums. Ticu, ka mēs visi kopā atbrīvosim okupētās zemes. Hodžali tiks atbrīvota, Hodžali zeme atkal tiks nodota tās iedzīvotājiem un Jūs kļūsiet par tās saimniekiem.

Es vēlu Jums veselību. Šodien vēlreiz lūdzu Dievu dot mieru šehidu (mocekļu) dvēselēm. Vēlu katram no Jums pacietību, izturību, sekmes visās lietās. Pateicos.

Teksts tulkots no krievu valodas uz latviešu valodu pēc laikraksta "Baku strādnieks" 1999.gada 2.marta numura.